Hadith Representative
Ka’ab berkata: akhirnya saya ditakdirkan untuk tidak ikut serta ke medan perang
Imam Muslim : 4973حَدَّثَنِي أَبُو الطَّاهِرِ أَحْمَدُ بْنُ عَمْرِو بْنِ عَبْدِ اللَّهِ بْنِ عَمْرِو بْنِ سَرْحٍ مَوْلَى بَنِي أُمَيَّةَ أَخْبَرَنِي ابْنُ وَهْبٍ أَخْبَرَنِي يُونُسُ عَنْ ابْنِ شِهَابٍ قَالَ ثُمَّ غَزَا رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ غَزْوَةَ تَبُوكَ وَهُوَ يُرِيدُ الرُّومَ وَنَصَارَى الْعَرَبِ بِالشَّامِ قَالَ ابْنُ شِهَابٍ فَأَخْبَرَنِي عَبْدُ الرَّحْمَنِ بْنُ عَبْدِ اللَّهِ بْنِ كَعْبِ بْنِ مَالِكٍ أَنَّ عَبْدَ اللَّهِ بْنَ كَعْبٍ كَانَ قَائِدَ كَعْبٍ مِنْ بَنِيهِ حِينَ عَمِيَ قَالَ سَمِعْتُ كَعْبَ بْنَ مَالِكٍ يُحَدِّثُ حَدِيثَهُ حِينَ تَخَلَّفَ عَنْ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فِي غَزْوَةِ تَبُوكَ قَالَ كَعْبُ بْنُ مَالِكٍ لَمْ أَتَخَلَّفْ عَنْ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فِي غَزْوَةٍ غَزَاهَا قَطُّ إِلَّا فِي غَزْوَةِ تَبُوكَ غَيْرَ أَنِّي قَدْ تَخَلَّفْتُ فِي غَزْوَةِ بَدْرٍ وَلَمْ يُعَاتِبْ أَحَدًا تَخَلَّفَ عَنْهُ إِنَّمَا خَرَجَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَالْمُسْلِمُونَ يُرِيدُونَ عِيرَ قُرَيْشٍ حَتَّى جَمَعَ اللَّهُ بَيْنَهُمْ وَبَيْنَ عَدُوِّهِمْ عَلَى غَيْرِ مِيعَادٍ وَلَقَدْ شَهِدْتُ مَعَ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ لَيْلَةَ الْعَقَبَةِ حِينَ تَوَاثَقْنَا عَلَى الْإِسْلَامِ وَمَا أُحِبُّ أَنَّ لِي بِهَا مَشْهَدَ بَدْرٍ وَإِنْ كَانَتْ بَدْرٌ أَذْكَرَ فِي النَّاسِ مِنْهَا وَكَانَ مِنْ خَبَرِي حِينَ تَخَلَّفْتُ عَنْ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فِي غَزْوَةِ تَبُوكَ أَنِّي لَمْ أَكُنْ قَطُّ أَقْوَى وَلَا أَيْسَرَ مِنِّي حِينَ تَخَلَّفْتُ عَنْهُ فِي تِلْكَ الْغَزْوَةِ وَاللَّهِ مَا جَمَعْتُ قَبْلَهَا رَاحِلَتَيْنِ قَطُّ حَتَّى جَمَعْتُهُمَا فِي تِلْكَ الْغَزْوَةِ فَغَزَاهَا رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فِي حَرٍّ شَدِيدٍ وَاسْتَقْبَلَ سَفَرًا بَعِيدًا وَمَفَازًا وَاسْتَقْبَلَ عَدُوًّا كَثِيرًا فَجَلَا لِلْمُسْلِمِينَ أَمْرَهُمْ لِيَتَأَهَّبُوا أُهْبَةَ غَزْوِهِمْ فَأَخْبَرَهُمْ بِوَجْهِهِمْ الَّذِي يُرِيدُ وَالْمُسْلِمُونَ مَعَ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ كَثِيرٌ وَلَا يَجْمَعُهُمْ كِتَابُ حَافِظٍ يُرِيدُ بِذَلِكَ الدِّيوَانَ قَالَ كَعْبٌ فَقَلَّ رَجُلٌ يُرِيدُ أَنْ يَتَغَيَّبَ يَظُنُّ أَنَّ ذَلِكَ سَيَخْفَى لَهُ مَا لَمْ يَنْزِلْ فِيهِ وَحْيٌ مِنْ اللَّهِ عَزَّ وَجَلَّ وَغَزَا رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ تِلْكَ الْغَزْوَةَ حِينَ طَابَتْ الثِّمَارُ وَالظِّلَالُ فَأَنَا إِلَيْهَا أَصْعَرُ فَتَجَهَّزَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَالْمُسْلِمُونَ مَعَهُ وَطَفِقْتُ أَغْدُو لِكَيْ أَتَجَهَّزَ مَعَهُمْ فَأَرْجِعُ وَلَمْ أَقْضِ شَيْئًا وَأَقُولُ فِي نَفْسِي أَنَا قَادِرٌ عَلَى ذَلِكَ إِذَا أَرَدْتُ فَلَمْ يَزَلْ ذَلِكَ يَتَمَادَى بِي حَتَّى اسْتَمَرَّ بِالنَّاسِ الْجِدُّ فَأَصْبَحَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ غَادِيًا وَالْمُسْلِمُونَ مَعَهُ وَلَمْ أَقْضِ مِنْ جَهَازِي شَيْئًا ثُمَّ غَدَوْتُ فَرَجَعْتُ وَلَمْ أَقْضِ شَيْئًا فَلَمْ يَزَلْ ذَلِكَ يَتَمَادَى بِي حَتَّى أَسْرَعُوا وَتَفَارَطَ الْغَزْوُ فَهَمَمْتُ أَنْ أَرْتَحِلَ فَأُدْرِكَهُمْ فَيَا لَيْتَنِي فَعَلْتُ ثُمَّ لَمْ يُقَدَّرْ ذَلِكَ لِي فَطَفِقْتُ إِذَا خَرَجْتُ فِي النَّاسِ بَعْدَ خُرُوجِ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ يَحْزُنُنِي أَنِّي لَا أَرَى لِي أُسْوَةً إِلَّا رَجُلًا مَغْمُوصًا عَلَيْهِ فِي النِّفَاقِ أَوْ رَجُلًا مِمَّنْ عَذَرَ اللَّهُ مِنْ الضُّعَفَاءِ وَلَمْ يَذْكُرْنِي رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ حَتَّى بَلَغَ تَبُوكَ فَقَالَ وَهُوَ جَالِسٌ فِي الْقَوْمِ بِتَبُوكَ مَا فَعَلَ كَعْبُ بْنُ مَالِكٍ قَالَ رَجُلٌ مِنْ بَنِي سَلِمَةَ يَا رَسُولَ اللَّهِ حَبَسَهُ بُرْدَاهُ وَالنَّظَرُ فِي عِطْفَيْهِ فَقَالَ لَهُ مُعَاذُ بْنُ جَبَلٍ بِئْسَ مَا قُلْتَ وَاللَّهِ يَا رَسُولَ اللَّهِ مَا عَلِمْنَا عَلَيْهِ إِلَّا خَيْرًا فَسَكَتَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَبَيْنَمَا هُوَ عَلَى ذَلِكَ رَأَى رَجُلًا مُبَيِّضًا يَزُولُ بِهِ السَّرَابُ فَقَالَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ كُنْ أَبَا خَيْثَمَةَ فَإِذَا هُوَ أَبُو خَيْثَمَةَ الْأَنْصَارِيُّ وَهُوَ الَّذِي تَصَدَّقَ بِصَاعِ التَّمْرِ حِينَ لَمَزَهُ الْمُنَافِقُونَ فَقَالَ كَعْبُ بْنُ مَالِكٍ فَلَمَّا بَلَغَنِي أَنَّ رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَدْ تَوَجَّهَ قَافِلًا مِنْ تَبُوكَ حَضَرَنِي بَثِّي فَطَفِقْتُ أَتَذَكَّرُ الْكَذِبَ وَأَقُولُ بِمَ أَخْرُجُ مِنْ سَخَطِهِ غَدًا وَأَسْتَعِينُ عَلَى ذَلِكَ كُلَّ ذِي رَأْيٍ مِنْ أَهْلِي فَلَمَّا قِيلَ لِي إِنَّ رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَدْ أَظَلَّ قَادِمًا زَاحَ عَنِّي الْبَاطِلُ حَتَّى عَرَفْتُ أَنِّي لَنْ أَنْجُوَ مِنْهُ بِشَيْءٍ أَبَدًا فَأَجْمَعْتُ صِدْقَهُ وَصَبَّحَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَادِمًا وَكَانَ إِذَا قَدِمَ مِنْ سَفَرٍ بَدَأَ بِالْمَسْجِدِ فَرَكَعَ فِيهِ رَكْعَتَيْنِ ثُمَّ جَلَسَ لِلنَّاسِ فَلَمَّا فَعَلَ ذَلِكَ جَاءَهُ الْمُخَلَّفُونَ فَطَفِقُوا يَعْتَذِرُونَ إِلَيْهِ وَيَحْلِفُونَ لَهُ وَكَانُوا بِضْعَةً وَثَمَانِينَ رَجُلًا فَقَبِلَ مِنْهُمْ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ عَلَانِيَتَهُمْ وَبَايَعَهُمْ وَاسْتَغْفَرَ لَهُمْ وَوَكَلَ سَرَائِرَهُمْ إِلَى اللَّهِ حَتَّى جِئْتُ فَلَمَّا سَلَّمْتُ تَبَسَّمَ تَبَسُّمَ الْمُغْضَبِ ثُمَّ قَالَ تَعَالَ فَجِئْتُ أَمْشِي حَتَّى جَلَسْتُ بَيْنَ يَدَيْهِ فَقَالَ لِي مَا خَلَّفَكَ أَلَمْ تَكُنْ قَدْ ابْتَعْتَ ظَهْرَكَ قَالَ قُلْتُ يَا رَسُولَ اللَّهِ إِنِّي وَاللَّهِ لَوْ جَلَسْتُ عِنْدَ غَيْرِكَ مِنْ أَهْلِ الدُّنْيَا لَرَأَيْتُ أَنِّي سَأَخْرُجُ مِنْ سَخَطِهِ بِعُذْرٍ وَلَقَدْ أُعْطِيتُ جَدَلًا وَلَكِنِّي وَاللَّهِ لَقَدْ عَلِمْتُ لَئِنْ حَدَّثْتُكَ الْيَوْمَ حَدِيثَ كَذِبٍ تَرْضَى بِهِ عَنِّي لَيُوشِكَنَّ اللَّهُ أَنْ يُسْخِطَكَ عَلَيَّ وَلَئِنْ حَدَّثْتُكَ حَدِيثَ صِدْقٍ تَجِدُ عَلَيَّ فِيهِ إِنِّي لَأَرْجُو فِيهِ عُقْبَى اللَّهِ وَاللَّهِ مَا كَانَ لِي عُذْرٌ وَاللَّهِ مَا كُنْتُ قَطُّ أَقْوَى وَلَا أَيْسَرَ مِنِّي حِينَ تَخَلَّفْتُ عَنْكَ قَالَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ أَمَّا هَذَا فَقَدْ صَدَقَ فَقُمْ حَتَّى يَقْضِيَ اللَّهُ فِيكَ فَقُمْتُ وَثَارَ رِجَالٌ مِنْ بَنِي سَلِمَةَ فَاتَّبَعُونِي فَقَالُوا لِي وَاللَّهِ مَا عَلِمْنَاكَ أَذْنَبْتَ ذَنْبًا قَبْلَ هَذَا لَقَدْ عَجَزْتَ فِي أَنْ لَا تَكُونَ اعْتَذَرْتَ إِلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ بِمَا اعْتَذَرَ بِهِ إِلَيْهِ الْمُخَلَّفُونَ فَقَدْ كَانَ كَافِيَكَ ذَنْبَكَ اسْتِغْفَارُ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ لَكَ قَالَ فَوَاللَّهِ مَا زَالُوا يُؤَنِّبُونَنِي حَتَّى أَرَدْتُ أَنْ أَرْجِعَ إِلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَأُكَذِّبَ نَفْسِي قَالَ ثُمَّ قُلْتُ لَهُمْ هَلْ لَقِيَ هَذَا مَعِي مِنْ أَحَدٍ قَالُوا نَعَمْ لَقِيَهُ مَعَكَ رَجُلَانِ قَالَا مِثْلَ مَا قُلْتَ فَقِيلَ لَهُمَا مِثْلَ مَا قِيلَ لَكَ قَالَ قُلْتُ مَنْ هُمَا قَالُوا مُرَارَةُ بْنُ الرَّبِيعَةَ الْعَامِرِيُّ وَهِلَالُ بْنُ أُمَيَّةَ الْوَاقِفِيُّ قَالَ فَذَكَرُوا لِي رَجُلَيْنِ صَالِحَيْنِ قَدْ شَهِدَا بَدْرًا فِيهِمَا أُسْوَةٌ قَالَ فَمَضَيْتُ حِينَ ذَكَرُوهُمَا لِي قَالَ وَنَهَى رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ الْمُسْلِمِينَ عَنْ كَلَامِنَا أَيُّهَا الثَّلَاثَةُ مِنْ بَيْنِ مَنْ تَخَلَّفَ عَنْهُ قَالَ فَاجْتَنَبَنَا النَّاسُ وَقَالَ تَغَيَّرُوا لَنَا حَتَّى تَنَكَّرَتْ لِي فِي نَفْسِيَ الْأَرْضُ فَمَا هِيَ بِالْأَرْضِ الَّتِي أَعْرِفُ فَلَبِثْنَا عَلَى ذَلِكَ خَمْسِينَ لَيْلَةً فَأَمَّا صَاحِبَايَ فَاسْتَكَانَا وَقَعَدَا فِي بُيُوتِهِمَا يَبْكِيَانِ وَأَمَّا أَنَا فَكُنْتُ أَشَبَّ الْقَوْمِ وَأَجْلَدَهُمْ فَكُنْتُ أَخْرُجُ فَأَشْهَدُ الصَّلَاةَ وَأَطُوفُ فِي الْأَسْوَاقِ وَلَا يُكَلِّمُنِي أَحَدٌ وَآتِي رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَأُسَلِّمُ عَلَيْهِ وَهُوَ فِي مَجْلِسِهِ بَعْدَ الصَّلَاةِ فَأَقُولُ فِي نَفْسِي هَلْ حَرَّكَ شَفَتَيْهِ بِرَدِّ السَّلَامِ أَمْ لَا ثُمَّ أُصَلِّي قَرِيبًا مِنْهُ وَأُسَارِقُهُ النَّظَرَ فَإِذَا أَقْبَلْتُ عَلَى صَلَاتِي نَظَرَ إِلَيَّ وَإِذَا الْتَفَتُّ نَحْوَهُ أَعْرَضَ عَنِّي حَتَّى إِذَا طَالَ ذَلِكَ عَلَيَّ مِنْ جَفْوَةِ الْمُسْلِمِينَ مَشَيْتُ حَتَّى تَسَوَّرْتُ جِدَارَ حَائِطِ أَبِي قَتَادَةَ وَهُوَ ابْنُ عَمِّي وَأَحَبُّ النَّاسِ إِلَيَّ فَسَلَّمْتُ عَلَيْهِ فَوَاللَّهِ مَا رَدَّ عَلَيَّ السَّلَامَ فَقُلْتُ لَهُ يَا أَبَا قَتَادَةَ أَنْشُدُكَ بِاللَّهِ هَلْ تَعْلَمَنَّ أَنِّي أُحِبُّ اللَّهَ وَرَسُولَهُ قَالَ فَسَكَتَ فَعُدْتُ فَنَاشَدْتُهُ فَسَكَتَ فَعُدْتُ فَنَاشَدْتُهُ فَقَالَ اللَّهُ وَرَسُولُهُ أَعْلَمُ فَفَاضَتْ عَيْنَايَ وَتَوَلَّيْتُ حَتَّى تَسَوَّرْتُ الْجِدَارَ فَبَيْنَا أَنَا أَمْشِي فِي سُوقِ الْمَدِينَةِ إِذَا نَبَطِيٌّ مِنْ نَبَطِ أَهْلِ الشَّامِ مِمَّنْ قَدِمَ بِالطَّعَامِ يَبِيعُهُ بِالْمَدِينَةِ يَقُولُ مَنْ يَدُلُّ عَلَى كَعْبِ بْنِ مَالِكٍ قَالَ فَطَفِقَ النَّاسُ يُشِيرُونَ لَهُ إِلَيَّ حَتَّى جَاءَنِي فَدَفَعَ إِلَيَّ كِتَابًا مِنْ مَلِكِ غَسَّانَ وَكُنْتُ كَاتِبًا فَقَرَأْتُهُ فَإِذَا فِيهِ أَمَّا بَعْدُ فَإِنَّهُ قَدْ بَلَغَنَا أَنَّ صَاحِبَكَ قَدْ جَفَاكَ وَلَمْ يَجْعَلْكَ اللَّهُ بِدَارِ هَوَانٍ وَلَا مَضْيَعَةٍ فَالْحَقْ بِنَا نُوَاسِكَ قَالَ فَقُلْتُ حِينَ قَرَأْتُهَا وَهَذِهِ أَيْضَا مِنْ الْبَلَاءِ فَتَيَامَمْتُ بِهَا التَّنُّورَ ف
Man [Abu Ats Tahirs Ahmads bin 'Amru bin 'Abdullah bin 'Amru bin Sarhs], umajādu vergs, man [Ibnu Vahbs] man [Junuss] ir teicis no [Ibn Šihaba]: "Pravietis (miers un svētība viņam) reiz devās uz Tabukas kauju, lai stātos pretī romiešiem un arābiem, kas bija kristieši Sīrijā." Ibn Šihabs teica: "[Abdulrahmans bin Abdullah bin Kābs bin Maliks] man stāstīja, ka Abdullahs bin Kābs bin Maliks - Abdullahs bin Kābs bija viens no Kāba dēliem, kas pavadīja Kābu, kad viņš bija akls - viņš teica; "Es reiz dzirdēju [Kābu bin Maliku] stāstām kādu atgadījumu par sevi, kad viņš pievienojās Pravietim (miers un svētība viņam) Tabukas kaujā." Kābs bin Maliks teica: "Es nekad netiku atstāts novārtā, pavadot pravieti (miers un svētība viņam) karos, kuros viņš piedalījās, izņemot Tabukas karu, bet es tiku atstāts novārtā arī Badra karā." Pravietis (miers un svētība viņam) nekad nekritizēja musulmani, kurš nepiedalījās Badra karā, tas bija tāpēc, ka pravietis (miers un svētība viņam) un musulmaņi Badra karā sākotnēji vēlējās tikai uzbrukt Kureišu neticīgajiem, kuri ceļoja uz kamieļiem, līdz Allāhs saveda musulmaņus kopā ar viņu ienaidniekiem bez iepriekš saskaņota laika. Toreiz es piedalījos kopā ar pravieti (miers un svētība viņam) Akabas naktī, kad mēs solījām aizstāvēt islāmu. Manuprāt, dalība Badra karā nav salīdzināma ar dalību Akabas naktī, lai gan Badra karš ir populārāks lielākajai daļai cilvēku. Starp stāstiem, kad es nepiedalījos kopā ar pravieti (miers un svētība viņam) Tabukas karā, ir šādi: "Es biju pilnīgi bezpalīdzīgs, un nevienam nebija lielākas brīvības kā man, kad nepiedalījos Tabukas karā. Pie Allāha, iepriekš es vispār nebiju sagatavojis divus jātniekus dažādām kaujām. Bet šajā Tabukas karā es sagatavoju divus jātniekus. Visbeidzot, Pravietis (miers ar viņu) devās uz Tabukas kauju, kad laiks bija ļoti karsts. Var teikt, ka viņš veica ļoti lielu attālumu, bija pilns ar riskiem un saskārās ar lielu skaitu ienaidnieku. Tad Pravietis (miers ar viņu) paskaidroja musulmaņiem, ar ko viņiem būs jāsaskaras. Tāpēc viņš pavēlēja musulmaņiem sagatavot pietiekamus kara krājumus. Tajā laikā daudzi musulmaņi pavadīja Pravieti (miers ar viņu), lai gan viņiem nebija piešķirta norīkojuma cīņai. Kābs teica: "Bija kāds vīrs, kurš neieradās, jo gribēja neiesaistīties karā." Viņš nojauta, ka viņa nepakļaušanās nebūs zināma Allāham (miers un svētība viņam) – kamēr vien no Allāha (lai miers un svētība viņam) par viņu netiks nodota nekāda atklāsme. (lai miers un svētība viņam) devās karā uz Tabuku, kad augļu raža bija tik apmierinoša, ka man nācās novērst uzmanību no ražas novākšanas. (lai miers un svētība viņam) un musulmaņi, kas piedalījās, gatavojās, un es nekavējoties devos meklēt viņiem krājumus. Tad es devos mājās, nepaņēmis nekādas krājumus. Es sev teicu: "Es varu sagatavot krājumus jebkurā laikā. Es vienmēr esmu mīklā starp jā un nē, līdz cilvēki būs vairāk gatavi." (laims un svētība viņam) aizgāja kopā ar musulmaņiem, kamēr es nebiju sagatavojis nekādas krājumus. Visbeidzot es aizgāju, tad devos mājās, neko nesagatavojis. Es vienmēr šaubījos, vai piedalīties karā vai nē, līdz musulmaņu karaspēks bija aizsteidzies prom un karš jau plosījās. Tad es gribēju pievienoties kaujas laukam, bet tā bija tikai tukša cerība, un galu galā man bija lemts nepiedalīties kaujas laukā. Pēc tam, kad Allāha vēstnesis (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) devās uz Tabukas kaujas lauku, mani sāka pārņemt skumjas. Kad es izgāju apkārtējās sabiedrības vidū, es sapratu, ka nevaru satikt nevienu citu, izņemot liekulīgus vai vājus cilvēkus, kuriem Allāhs Azza Va Džalla deva attaisnojumus. Tikmēr Allāha vēstnesis (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) mani neatcerējās, līdz ieradās Tabukā. Tad, sēžot starp saviem biedriem, viņš pēkšņi jautāja: "Kāpēc Kābs bin Maliks nepievienojās mums?" Kāds biedrs no Bani Salimas atbildēja: "Ak, Allāha vēstnesis, šķiet, ka Kābs bin Maliks vairāk rūpējas par sevi nekā par šo cīņu?" Dzirdot biedra vārdus, Muads bin Džabals teica: “Ak, draugs, cik slikts vārds tev ir! Pie Allāha, ak Allāha Vēstnesis, es zinu, ka Kābs bin Maliks ir labs cilvēks.” Tad Allāha Vēstnesis (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) klusēja. Kad viņš tā apklusa, pēkšņi viņš ieraudzīja vīrieti dzelzs ķiverē, kuru bija grūti atpazīt. Tad Rasulullah sallallaahu 'alaihi wasallam teica: “Tu droši vien esi Abu Khaitsamah?” Izrādījās, ka šī persona patiesībā bija Abu Khaitsamah Al Ansari, draugs, kurš reiz deva žēlastību, kad viņu nievāja liekuļi. Kābs bin Maliks teica: “Kad es dzirdēju, ka Pravietis sallallaahu 'alaihi wasallam gatavojas atgriezties no Tabukas kaujas, mani pārņēma skumjas. Tad es sāku izdomāt attaisnojumus, lai melotu. Es sev teicu: “Kāds iemesls var mani glābt no Pravieša dusmām?” Lai ar to tiktu galā, es lūdzu palīdzību savai ģimenei, kas varētu sniegt padomu.” Kad kāds man teica, ka pravietis (miers ar viņu) gandrīz ir ieradies Medīnas pilsētā, melošanas iemesls man pazuda no prāta. Beidzot es sapratu, ka nemaz nevaru melot pravietim (miers ar viņu). Tāpēc man bija jāpasaka viņam patiesība. Neilgi pēc tam Medīnas pilsētā ieradās Pravietis (miers ar viņu). Kā parasti, viņš devās tieši uz mošeju – kā tas bija viņa tradīcijā katru reizi, kad viņš atgriezās no ceļojuma uz kādu apgabalu –, lai veiktu lūgšanas. Pēc sunnas lūgšanas Pravietis (miers ar viņu) nekavējoties aprunājās ar saviem draugiem. Pēc tam ieradās vairāki draugi, kuriem nebija laika piedalīties cīņās ar musulmaņiem, un, lamājoties, nodeva viņam dažādus iemeslus. Tiek lēsts, ka kaujās nepiedalījās vairāk nekā astoņdesmit cilvēku. Izrādās, ka Pravietis pieņēma to cilvēku atklātību, kuri nepiedalījās karā, zvērēja viņiem uzticību, lūdza viņiem piedošanu un nodeva Allāham to, ko viņi slēpa savās sirdīs. Pēc dažiem mirkļiem es piegāju pie Rasulullah sallallaahu 'alaihi wasallam. Pēc tam, kad es viņu sveicināju, viņš pasmaidīja kā dusmīga cilvēka smaids. Tad viņš teica: "Nāc šurp!" Tad es piegāju viņam tuvāk, līdz apsēdos tieši viņa priekšā. Pēc tam Pravietis sallallaahu 'alaihi wasallam jautāja: "Kāpēc tu nepievienojies mums cīņā, ak, Kāab? Vai tu neesi apsolījis nodot savu ķermeni un dvēseli islāmam?" Es atbildēju: "Ak, Allāha Vēstnesis, pie Allāha, ja es sēdētu blakus kādam citam, nevis tev, esmu pārliecināts, ka es būtu brīvs no viņa dusmām, pateicoties iemesliem un argumentiem, ko esmu izvirzījis." Bet, pie Allāha, es zinu, ka, ja es tagad sniegšu jums melīgus iemeslus, lai jūs nedusmotos, tad noteikti Allāhs būs tas, kurš jūs uz mani sadusmos. Ja es jums, ak, Allāha Vēstnesis, piedāvāšu savus pareizos un godīgos iemeslus, un pēc tam jūs mani par šiem iemesliem lamāsiet, tad es tos pieņemšu ar prieku. Lai Allāhs mani soda ar maniem godīgajiem vārdiem. Pie Allāha, nav tāda vecuma, kas mani atturētu no dalības karā. Pie Allāha, es tajā laikā biju pilnīgi bezpalīdzīgs, lai gan man bija ļoti ierobežotas iespējas pievienoties cīņai ar musulmaņiem. Izdzirdējis šo sirsnīgo atzīšanos, Allāha Vēstnesis teica: "Šī persona ir runājusi godīgi un pareizi. Tāpēc stāviet, līdz Allāhs jums dos lēmumu." Visbeidzot es piecēlos un attālinājos no viņa. Neilgi pēc tam vairāki cilvēki no Bani Salimah sekoja man un teica: "Ak, Kāab, pie Allāha, iepriekš mēs nezinājām, ka tu esi pieļāvis kļūdu/grēku. Tu tiešām nepaskaidroji Allāha Vēstnesim iemeslus tā, kā tos izvirzīja citi draugi, kuri negāja karā." „Patiešām, tikai Allāha vēstneša izmisums jums dzēš jūsu grēkus.” Pēc tam Kābs bin Maliks teica: „Pie Allāha, viņi mani vienmēr apvaino, līdz es vēlos atgriezties pie Pravieša (sallallaahu 'alaihi wasallam), un tad es meloju pats sev.” Kābs bin Maliks teica: „Vai ir vēl kāds, kas ir parādījies Pravieša (sallallaahu 'alaihi wasallam) priekšā, līdzīgs man?” Bani Salimah iedzīvotāji atbildēja: „Jā. Ir vēl divi cilvēki līdzīgi jums.” Abi vīri teica Allāha vēstnesim to pašu, ko tu, un Allāha vēstnesis viņiem atbildēja tāpat, kā viņš atbildēja tev. Kābs bin Maliks teica: „Tad es jautāju: „Kas ir šie divi vīri, ak, biedri?” Viņi, Banu Salimah, atbildēja: „Šie divi vīri ir Murarah bin Rabi'ah Al Amin un Hilal bin Ummayah Al Waqifi.” Kābs bin Maliks teica: "Tad viņi pieminēja divus taisnīgus biedrus, kas piedalījās Badras kaujā, un abi no viņiem ir cienīgi būt labiem paraugiem. Pēc tam es aizgāju, kad viņi man pieminēja šos divus vīrus." Kābs bin Maliks teica: "Dažas dienas vēlāk Allāha vēstnesis (lai viņam ir miers un Allāha svētība) aizliedza musulmaņiem runāt ar mums trim, kas nepiedalījās Tabukas kaujā. Kopš tā laika musulmaņi sāka distancēties un mainīja savu attieksmi pret mums trim, līdz šī zeme mums šķita sveša. Likās, ka šī zeme nav tā zeme, kuru es jebkad iepriekš biju apdzīvojis, un tas turpinājās piecdesmit naktis." Divi mani draugi, kas nepiedalījās Tabukas karā, tagad skumji nometas ceļos savā mājā un raud, kamēr es esmu sīksts un izturīgs jauneklis. Es turpinu uzvesties normāli un veikt ikdienas aktivitātes kā parasti. Es joprojām izgāju no mājas, devos uz mošeju, lai apmeklētu draudzes lūgšanas kopā ar citiem musulmaņiem, un staigāju pa tirgu, lai gan neviens negribēja ar mani runāt. Līdz kādu dienu es piegāju pie Pravieša (miers ar viņu) un sveicināju viņu, kad viņš pēc lūgšanas bija apsēdies savā vietā. Es sev jautāju: "Vai Pravietis (miers ar viņu) pakustinās lūpas, lai atbildētu uz sveicienu, vai nē?" Tad es lūdzu Allāha vēstneša tuvumā, zagšus uz viņu skatoties. Kad gatavojos lūgt, viņš uz mani paskatījās. Un, kad es pagriezos pret viņu, viņš novērsa no manis skatienu." Pēc ilgstošas izolācijas no musulmaņu sabiedrības es devos pastaigā, līdz sasniedzu Abu Katadas dārza žogu. Abu Katada ir mana tēvoča – mana brālēna – dēls, un viņš ir cilvēks, kas man patīk. Kad es tur nokļuvu, es viņam sasveicinājos. Bet, pie Allāha, viņš nemaz neatbildēja uz manu sveicienu. Beidzot es saņēmos drosmi un pajautāju viņam: "Ak, Abu Katada, es tev zvēru Allāha vārdā, vai tu nezini, ka es patiesi mīlu Allāhu un Viņa vēstnesi?" Izrādījās, ka Abu Katada vienkārši klusēja. Tad es atkārtoju savus vārdus, lamājoties tāpat kā pirmo reizi. Bet viņš klusēja. Tad es atkārtoju teikto, un viņš atbildēja: "Patiesi, Allāhs un Viņa Vēstnesis zina labāk par to." Dzirdot viņa vārdus, man acīs sariesās asaras, un es atgriezos mājās, pastaigājoties pa dārzu. Kad es pastaigājos Medīnas tirgū, kāds vīrietis no Sīrijas zemes, kurš pārdeva pārtiku Medīnas pilsētā, jautāja: "Kas var man parādīt, kur atrodas Kābs bin Maliks?" Tad cilvēki man rādīja, līdz šī persona pienāca pie manis un pasniedza man vēstuli no Ghassanas ķēniņa. Tā kā es pratu lasīt un rakstīt, es sapratu vēstules saturu. Izrādījās, ka vēstules saturs bija šāds: "Mēs dzirdējām, ka jūsu draugs - proti, Allāha Vēstnesis (miers un svētība viņam) - ir jūs izolējis no sabiedriskajām attiecībām, kamēr pats jūsu Kungs jūs tā neiznīcina. Tāpēc pievienojieties mums, mēs noteikti jums palīdzēsim." Izlasījis vēstuli, es teicu: "Patiesībā šī vēstule ir arī man nelaime." Tad es to ieliku ugunī un sadedzināju, līdz tas tika iznīcināts. Pēc četrdesmit dienām, kad Dievs bija izolējis sevi no publiskas izolācijas, izrādījās, ka Dieva atklāsme nebija pienākusi. Līdz kādu dienu pie manis ieradās Allāha vēstneša (sallallaahu 'alaihi wasallam) vēstnesis ar vēstījumu: "Ak, Kāb, patiesi, Allāha vēstnesis (sallallaahu 'alaihi wasallam) pavēl tev izvairīties no savas sievas." Es jautāju: "Vai man vajadzētu šķirties vai kā?" Vēstnesis atbildēja: "Tev nav jāšķiras. Bet vienkārši izvairies no tā un netuvojies tam." Tad es teicu savai sievai: "Ak, sis, tev vispirms vajadzētu doties mājās pie vecākiem un palikt pie viņiem, līdz Allāhs sniegs skaidru lēmumu šajā jautājumā." Kābs bin Maliks teica: "Drīz pēc tam Hilala ibn Umaijas sieva devās pie Allāha vēstneša (sallallaahu 'alaihi wasallam) un jautāja: "Ak, Allāha vēstnesis, Hilals ibn Umaija ir vecs un vājš, un viņam nav kalpu." "Tāpēc ļaujiet man par viņu parūpēties." Property of Minds (miers un svētība viņam) atbildēja: "Nē. Vislabāk ir, ja jūs vispirms viņu nepavadāt, un viņam kādu laiku nevajadzētu būt jums tuvu." Hilala sieva palika nelokāma un teica: "Pie Allāha, ak, Allāha vēstnesis, tagad viņam vairs nav dzīvesprieka. Viņš vienmēr ir raudājis, kopš saskārās ar šo problēmu līdz šim brīdim." Kābs bin Maliks teica: "Daži no maniem ģimenes locekļiem teica: "Vispirms jums vajadzētu lūgt Allāha vēstnesim atļauju attiecībā uz jūsu sievu. Jo Allāha vēstnesis (miers un svētība lai ir ar viņu) pats deva atļau Hilalam bin Umaijai rūpēties par savu vīru." Kābs bin Maliks teica: "Es nelūgšu Allāha vēstnesim (miers un svētība lai ir ar viņu) atļauju attiecībā uz manu sievu. Jo galu galā es nezināšu, kā Allāha vēstnesis atbildēs, ja es lūgšu viņa atļauju, kamēr vēl esmu jauns." Kābs bin Maliks teica: "Izrādījās, ka tas turpinājās desmit naktis, tātad mums bija piecdesmit naktis, sākot no brīža, kad musulmaņiem tika aizliegts ar mums runāt." Kābs bin Maliks teica: "Tad es piecdesmitajā naktī mājas aizmugurē veicu rītausmas lūgšanu. Sēžot lūgšanā, mani pārņēma nožēla un skumjas. Šķita, ka šī plašā zeme man šķiet šaura. Pēkšņi es dzirdēju kādu skaļi kliedzam aiz horizonta: "Ak, Kābs bin Malik, priecājies!" Tāpēc es nokritu zemē un zināju, ka esmu brīvs no savas problēmas." Kābs bin Maliks teica: "Tad pravietis (miers un svētība viņam) paziņoja musulmaņiem, ka viss ir beidzies."