Hadith Representative
Malaikat jibril datang kepada manusia untuk mengajarkan agama mereka yaitu iman, islam, ihsan, dan tanda-tanda kiamat
Imam Abu Dawud : 4075حَدَّثَنَا عُبَيْدُ اللَّهِ بْنُ مُعَاذٍ حَدَّثَنَا أَبِي حَدَّثَنَا كَهْمَسٌ عَنْ ابْنِ بُرَيْدَةَ عَنْ يَحْيَى بْنِ يَعْمَرَ قَالَ كَانَ أَوَّلَ مَنْ تَكَلَّمَ فِي الْقَدَرِ بِالْبَصْرَةِ مَعْبَدٌ الْجُهَنِيُّ فَانْطَلَقْتُ أَنَا وَحُمَيْدُ بْنُ عَبْدِ الرَّحْمَنِ الْحِمْيَرِيُّ حَاجَّيْنِ أَوْ مُعْتَمِرَيْنِ فَقُلْنَا لَوْ لَقِينَا أَحَدًا مِنْ أَصْحَابِ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَسَأَلْنَاهُ عَمَّا يَقُولُ هَؤُلَاءِ فِي الْقَدَرِ فَوَفَّقَ اللَّهُ لَنَا عَبْدَ اللَّهِ بْنَ عُمَرَ دَاخِلًا فِي الْمَسْجِدِ فَاكْتَنَفْتُهُ أَنَا وَصَاحِبِي فَظَنَنْتُ أَنَّ صَاحِبِي سَيَكِلُ الْكَلَامَ إِلَيَّ فَقُلْتُ أَبَا عَبْدِ الرَّحْمَنِ إِنَّهُ قَدْ ظَهَرَ قِبَلَنَا نَاسٌ يَقْرَءُونَ الْقُرْآنَ وَيَتَفَقَّرُونَ الْعِلْمَ يَزْعُمُونَ أَنْ لَا قَدَرَ وَالْأَمْرَ أُنُفٌ فَقَالَ إِذَا لَقِيتَ أُولَئِكَ فَأَخْبِرْهُمْ أَنِّي بَرِيءٌ مِنْهُمْ وَهُمْ بُرَآءُ مِنِّي وَالَّذِي يَحْلِفُ بِهِ عَبْدُ اللَّهِ بْنُ عُمَرَ لَوْ أَنَّ لِأَحَدِهِمْ مِثْلَ أُحُدٍ ذَهَبًا فَأَنْفَقَهُ مَا قَبِلَهُ اللَّهُ مِنْهُ حَتَّى يُؤْمِنَ بِالْقَدَرِ ثُمَّ قَالَ حَدَّثَنِي عُمَرُ بْنُ الْخَطَّابِ قَالَبَيْنَمَا نَحْنُ عِنْدَ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ إِذْ طَلَعَ عَلَيْنَا رَجُلٌ شَدِيدُ بَيَاضِ الثِّيَابِ شَدِيدُ سَوَادِ الشَّعْرِ لَا يُرَى عَلَيْهِ أَثَرُ السَّفَرِ وَلَا نَعْرِفُهُ حَتَّى جَلَسَ إِلَى النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَأَسْنَدَ رُكْبَتَيْهِ إِلَى رُكْبَتَيْهِ وَوَضَعَ كَفَّيْهِ عَلَى فَخِذَيْهِ وَقَالَ يَا مُحَمَّدُ أَخْبِرْنِي عَنْ الْإِسْلَامِ فَقَالَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ الْإِسْلَامُ أَنْ تَشْهَدَ أَنْ لَا إِلَهَ إِلَّا اللَّهُ وَأَنَّ مُحَمَّدًا رَسُولُ اللَّهِ وَتُقِيمَ الصَّلَاةَ وَتُؤْتِيَ الزَّكَاةَ وَتَصُومَ رَمَضَانَ وَتَحُجَّ الْبَيْتَ إِنْ اسْتَطَعْتَ إِلَيْهِ سَبِيلًا قَالَ صَدَقْتَ قَالَ فَعَجِبْنَا لَهُ يَسْأَلُهُ وَيُصَدِّقُهُ قَالَ فَأَخْبِرْنِي عَنْ الْإِيمَانِ قَالَ أَنْ تُؤْمِنَ بِاللَّهِ وَمَلَائِكَتِهِ وَكُتُبِهِ وَرُسُلِهِ وَالْيَوْمِ الْآخِرِ وَتُؤْمِنَ بِالْقَدَرِ خَيْرِهِ وَشَرِّهِ قَالَ صَدَقْتَ قَالَ فَأَخْبِرْنِي عَنْ الْإِحْسَانِ قَالَ أَنْ تَعْبُدَ اللَّهَ كَأَنَّكَ تَرَاهُ فَإِنْ لَمْ تَكُنْ تَرَاهُ فَإِنَّهُ يَرَاكَ قَالَ فَأَخْبِرْنِي عَنْ السَّاعَةِ قَالَ مَا الْمَسْئُولُ عَنْهَا بِأَعْلَمَ مِنْ السَّائِلِ قَالَ فَأَخْبِرْنِي عَنْ أَمَارَاتِهَا قَالَ أَنْ تَلِدَ الْأَمَةُ رَبَّتَهَا وَأَنْ تَرَى الْحُفَاةَ الْعُرَاةَ الْعَالَةَ رِعَاءَ الشَّاءِ يَتَطَاوَلُونَ فِي الْبُنْيَانِ قَالَ ثُمَّ انْطَلَقَ فَلَبِثْتُ ثَلَاثًا ثُمَّ قَالَ يَا عُمَرُ هَلْ تَدْرِي مَنْ السَّائِلُ قُلْتُ اللَّهُ وَرَسُولُهُ أَعْلَمُ قَالَ فَإِنَّهُ جِبْرِيلُ أَتَاكُمْ يُعَلِّمُكُمْ دِينَكُمْحَدَّثَنَا مُسَدَّدٌ حَدَّثَنَا يَحْيَى عَنْ عُثْمَانَ بْنِ غِيَاثٍ قَالَ حَدَّثَنِي عَبْدُ اللَّهِ بْنُ بُرَيْدَةَ عَنْ يَحْيَى بْنِ يَعْمَرَ وَحُمَيْدِ بْنِ عَبْدِ الرَّحْمَنِ قَالَا لَقِيَنَا عَبْدُ اللَّهِ بْنُ عُمَرَ فَذَكَرْنَا لَهُ الْقَدَرَ وَمَا يَقُولُونَ فِيهِ فَذَكَرَ نَحْوَهُ زَادَ قَالَ وَسَأَلَهُ رَجُلٌ مِنْ مُزَيْنَةَ أَوْ جُهَيْنَةَ فَقَالَ يَا رَسُولَ اللَّهِ فِيمَا نَعْمَلُ أَفِي شَيْءٍ قَدْ خَلَا أَوْ مَضَى أَوْ فِي شَيْءٍ يُسْتَأْنَفُ الْآنَ قَالَ فِي شَيْءٍ قَدْ خَلَا وَمَضَى فَقَالَ الرَّجُلُ أَوْ بَعْضُ الْقَوْمِ فَفِيمَ الْعَمَلُ قَالَ إِنَّ أَهْلَ الْجَنَّةِ يُيَسَّرُونَ لِعَمَلِ أَهْلِ الْجَنَّةِ وَإِنَّ أَهْلَ النَّارِ يُيَسَّرُونَ لِعَمَلِ أَهْلِ النَّارِ حَدَّثَنَا مَحْمُودُ بْنُ خَالِدٍ حَدَّثَنَا الْفِرْيَابِيُّ عَنْ سُفْيَانَ قَالَ حَدَّثَنَا عَلْقَمَةُ بْنُ مَرْثَدٍ عَنْ سُلَيْمَانَ بْنِ بُرَيْدَةَ عَنْ ابْنِ يَعْمَرَ بِهَذَا الْحَدِيثِ يَزِيدُ وَيَنْقُصُ قَالَ فَمَا الْإِسْلَامُ قَالَ إِقَامُ الصَّلَاةِ وَإِيتَاءُ الزَّكَاةِ وَحَجُّ الْبَيْتِ وَصَوْمُ شَهْرِ رَمَضَانَ وَالِاغْتِسَالُ مِنْ الْجَنَابَةِ قَالَ أَبُو دَاوُد عَلْقَمَةُ مُرْجِئٌ
Mums [Ubaidullah bin Mu'adz] ir stāstījis, mums [mans tēvs] ir stāstījis, mums [Kahmas] ir stāstījis [Ibn Buraidah], no [Jahja bin Ya'mar] viņš teica: "Persona, kas pirmais runāja par likteņa jautājumu Basras pilsētā, bija Ma'bad Al Juhani. Humaid bin 'Abdurrahman Al Himyari un es devāmies uz hadžu jeb umru." Tad mēs nomurminājām: "Ja mēs satiksim kādu no Rasulullah sallallaahu 'alaihi wasallam pavadoņiem, mēs viņam jautāsim, ko cilvēki saka par likteni." Tad Allāhs lēma mums satikt [Abdullah bin Umar], kad viņš grasījās ieiet mošejā, tāpēc mans draugs un es piegājām pie viņa." Es domāju, ka mans draugs man pārstāvēs sarunu, tāpēc es teicu: "Ak, Abu Abdurrahman, mūsu vidū ir parādījušies cilvēki, kas lasa Korānu un uzcītīgi meklē zināšanas, bet viņi tic, ka likteņa nav, un lietas vienkārši notiek bez jebkādas likteņa iejaukšanās!" Tad Ibn Umars teica: "Ja jūs viņus satiekat, tad sakiet, ka esmu no viņiem šķīries, un arī viņi ir šķīrušies no manis. Un pie Tā, kura vārdā Abdullahs ibn Umars zvēr, ja viņiem ir tik liels zelts kā Uhuda kalns, un tad viņi to iztērē, tad Allāhs to nepieņems, kamēr viņi neticēs liktenim." Tad viņš teica: "[Umars Ibnuls Khattabs] man teica, viņš teica: "Kamēr mēs bijām kopā ar Rasulullah sallallaahu 'alaihi wasallam, pēkšņi ieradās vīrietis, kurš bija ģērbies ļoti baltās drēbēs un viņa mati bija ļoti melni. Nebija nekādu pazīmju, ka viņš būtu tālā ceļojumā, bet neviens no mums viņu nepazina." Tad viņš piegāja pie Pravieša (miers ar viņu) (sallallaahu 'alaihi wasallam), atbalstīja ceļus uz Pravieša ceļiem un uzlika plaukstas uz abiem viņa augšstilbiem. Pēc tam viņš jautāja: "Ak, Muhamed, pastāsti man par islāmu?" Tad viņš atbildēja: "Islāms ir tas, ka tu liecini, ka nav cita dieva, ko būtu vērts pielūgt, izņemot Allāhu, un Muhameds ir Viņa vēstnesis. Tu lūdzies, maksā zakatu, gavē Ramadāna laikā un, ja vari, dodies svētceļojumā uz Baitullah." Vīrietis teica: "Tev taisnība." Umars teica: "Mēs bijām pārsteigti par viņu, viņš jautāja, un viņš pats to apstiprināja." Vīrietis atkal jautāja: "Pastāsti man par ticību?" Viņš atbildēja: "Ticība ir tas, ka tu tici Allāham, Viņa eņģeļiem, Viņa grāmatām, Viņa vēstnešiem, Pastarajai dienai un tici liktenim; ļaunajam vai labajam." Vīrietis teica: "Tev taisnība." Vīrietis turpināja: "Pastāsti man, kas ir ihsān?" Viņš atbildēja: “Jūs pielūdzat Allāhu, it kā jūs Viņu redzētu, ja jūs Viņu nevarat redzēt, patiesībā Viņš var redzēt jūs.” Vīrietis atkal jautāja: “Pastāstiet man par Tiesas dienu?” Viņš atbildēja: “Nav tā, ka jautātājs zina labāk nekā jautātājs.” Vīrietis jautāja: “Tad pastāstiet man zīmes?” Viņš atbildēja: “Ja vergs ir dzemdējis savu kungu, tad jūs redzat cilvēkus ar basām kājām – nabagus – un aitu ganus, kas sacenšas, lai uzceltu augstas ēkas.” Umars teica: “Tad vīrietis aizgāja, un es trīs dienas klusēju. Tad viņš teica: “Ak, Umar, vai tu zini, kas bija tas vīrietis, kurš uzdeva šo jautājumu?” Es atbildēju: “Allāhs un Viņa Vēstnesis zina labāk.” Viņš teica: “Tas ir Gabriēls, viņš atnāca pie jums, lai mācītu jums par jūsu reliģiskajiem jautājumiem.” [Musadads] mums ir teicis, [Jahja] mums ir teicis no [Usmana bin Gijata], viņš teica; man [Abdullah bin Buraidah] ir stāstījis, ka gan [Jahja bin Ja'mara], gan [Humaids bin 'Abdurrahmans] abi teica: "Mēs tikāmies ar [Abdullah bin Umaru], tad mēs viņam pastāstījām par likteni un to, ko cilvēki par to saka tad viņš pieminēja hadītu. Bet viņš piebilda: "Tad bija kāds vīrs no Muzainas jeb Džuhainas, kurš jautāja pravietim (miers un svētība viņam) "Ak, Allāha vēstnesis, kā mums vajadzētu darīt labdarību? Vai šī prakse ir balstīta uz pagātnes likteni vai uz kaut ko jaunu?" viņš atbildēja: "Pamatojoties uz kaut ko noteiktu." Vīrietis vai daži citi atkal jautāja: "Tad kāpēc mēs darām labdarību?" Viņš atbildēja: "Patiešām, debesu ļaudīm būs vieglāk darīt labus darbus, pateicoties debesu ļaužu darbiem, un elles ļaudīm būs vieglāk darīt labus darbus, pateicoties elles ļaužu darbiem." [Mahmuds bin Halids] mums ir teicis, ir teicis [Al Firyabi] no [Sufyan], viņš teica; ir teicis mums [Alqamah bin Martsad] no [Sulaiman bin Buraidah], no [Ibn Ya'mar] ar to pašu hadīsu: “pieaugums un samazinājums”. Viņš jautāja: “Kas tad ir islāms?” Viņš atbildēja: “Veikt lūgšanas, maksāt zakatu, veikt hadžu, gavēt Ramadāna mēnesī un mazgāt Junubu.” Abu Davuds teica: “Alqamah ir murjiah”.