Hadith Representative
Al Muhyi
Imam Ibnu Majah : 3065حَدَّثَنَا هِشَامُ بْنُ عَمَّارٍ حَدَّثَنَا حَاتِمُ بْنُ إِسْمَعِيلَ حَدَّثَنَا جَعْفَرُ بْنُ مُحَمَّدٍ عَنْ أَبِيهِ قَالَدَخَلْنَا عَلَى جَابِرِ بْنِ عَبْدِ اللَّهِ فَلَمَّا انْتَهَيْنَا إِلَيْهِ سَأَلَ عَنْ الْقَوْمِ حَتَّى انْتَهَى إِلَيَّ فَقُلْتُ أَنَا مُحَمَّدُ بْنُ عَلِيِّ بْنِ الْحُسَيْنِ فَأَهْوَى بِيَدِهِ إِلَى رَأْسِي فَحَلَّ زِرِّي الْأَعْلَى ثُمَّ حَلَّ زِرِّي الْأَسْفَلَ ثُمَّ وَضَعَ كَفَّهُ بَيْنَ ثَدْيَيَّ وَأَنَا يَوْمَئِذٍ غُلَامٌ شَابٌّ فَقَالَ مَرْحَبًا بِكَ سَلْ عَمَّا شِئْتَ فَسَأَلْتُهُ وَهُوَ أَعْمَى فَجَاءَ وَقْتُ الصَّلَاةِ فَقَامَ فِي نِسَاجَةٍ مُلْتَحِفًا بِهَا كُلَّمَا وَضَعَهَا عَلَى مَنْكِبَيْهِ رَجَعَ طَرَفَاهَا إِلَيْهِ مِنْ صِغَرِهَا وَرِدَاؤُهُ إِلَى جَانِبِهِ عَلَى الْمِشْجَبِ فَصَلَّى بِنَا فَقُلْتُ أَخْبِرْنَا عَنْ حَجَّةِ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَقَالَ بِيَدِهِ فَعَقَدَ تِسْعًا وَقَالَ إِنَّ رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ مَكَثَ تِسْعَ سِنِينَ لَمْ يَحُجَّ فَأَذَّنَ فِي النَّاسِ فِي الْعَاشِرَةِ أَنَّ رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ حَاجٌّ فَقَدِمَ الْمَدِينَةَ بَشَرٌ كَثِيرٌ كُلُّهُمْ يَلْتَمِسُ أَنْ يَأْتَمَّ بِرَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَيَعْمَلَ بِمِثْلِ عَمَلِهِ فَخَرَجَ وَخَرَجْنَا مَعَهُ فَأَتَيْنَا ذَا الْحُلَيْفَةِ فَوَلَدَتْ أَسْمَاءُ بِنْتُ عُمَيْسٍ مُحَمَّدَ بْنَ أَبِي بَكْرٍ فَأَرْسَلَتْ إِلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ كَيْفَ أَصْنَعُ قَالَ اغْتَسِلِي وَاسْتَثْفِرِي بِثَوْبٍ وَأَحْرِمِي فَصَلَّى رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فِي الْمَسْجِدِ ثُمَّ رَكِبَ الْقَصْوَاءَ حَتَّى إِذَا اسْتَوَتْ بِهِ نَاقَتُهُ عَلَى الْبَيْدَاءِ قَالَ جَابِرٌ نَظَرْتُ إِلَى مَدِّ بَصَرِي مِنْ بَيْنِ يَدَيْهِ بَيْنَ رَاكِبٍ وَمَاشٍ وَعَنْ يَمِينِهِ مِثْلُ ذَلِكَ وَعَنْ يَسَارِهِ مِثْلُ ذَلِك وَمِنْ خَلْفِهِ مِثْلُ ذَلِكَ وَرَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ بَيْنَ أَظْهُرِنَا وَعَلَيْهِ يَنْزِلُ الْقُرْآنُ وَهُوَ يَعْرِفُ تَأْوِيلَهُ مَا عَمِلَ بِهِ مِنْ شَيْءٍ عَمِلْنَا بِهِ فَأَهَلَّ بِالتَّوْحِيدِ لَبَّيْكَ اللَّهُمَّ لَبَّيْكَ لَبَّيْكَ لَا شَرِيكَ لَكَ لَبَّيْكَ إِنَّ الْحَمْدَ وَالنِّعْمَةَ لَكَ وَالْمُلْكَ لَا شَرِيكَ لَكَ وَأَهَلَّ النَّاسُ بِهَذَا الَّذِي يُهِلُّونَ بِهِ فَلَمْ يَرُدَّ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ عَلَيْهِمْ شَيْئًا مِنْهُ وَلَزِمَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ تَلْبِيَتَهُ قَالَ جَابِرٌ لَسْنَا نَنْوِي إِلَّا الْحَجَّ لَسْنَا نَعْرِفُ الْعُمْرَةَ حَتَّى إِذَا أَتَيْنَا الْبَيْتَ مَعَهُ اسْتَلَمَ الرُّكْنَ فَرَمَلَ ثَلَاثًا وَمَشَى أَرْبَعًا ثُمَّ قَامَ إِلَى مَقَامِ إِبْرَاهِيمَ فَقَالَ{ وَاتَّخِذُوا مِنْ مَقَامِ إِبْرَاهِيمَ مُصَلًّى }فَجَعَلَ الْمَقَامَ بَيْنَهُ وَبَيْنَ الْبَيْتِ فَكَانَ أَبِي يَقُولُ وَلَا أَعْلَمُهُ إِلَّا ذَكَرَهُ عَنْ النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ إِنَّهُ كَانَ يَقْرَأُ فِي الرَّكْعَتَيْنِ قُلْ يَا أَيُّهَا الْكَافِرُونَ وَ قُلْ هُوَ اللَّهُ أَحَدٌ ثُمَّ رَجَعَ إِلَى الْبَيْتِ فَاسْتَلَمَ الرُّكْنَ ثُمَّ خَرَجَ مِنْ الْبَابِ إِلَى الصَّفَا حَتَّى إِذَا دَنَا مِنْ الصَّفَا قَرَأَ{ إِنَّ الصَّفَا وَالْمَرْوَةَ مِنْ شَعَائِرِ اللَّهِ }نَبْدَأُ بِمَا بَدَأَ اللَّهُ بِهِ فَبَدَأَ بِالصَّفَا فَرَقِيَ عَلَيْهِ حَتَّى رَأَى الْبَيْتَ فَكَبَّرَ اللَّهَ وَهَلَّلَهُ وَحَمِدَهُ وَقَالَ لَا إِلَهَ إِلَّا اللَّهُ وَحْدَهُ لَا شَرِيكَ لَهُ لَهُ الْمُلْكُ وَلَهُ الْحَمْدُ يُحْيِي وَيُمِيتُ وَهُوَ عَلَى كُلِّ شَيْءٍ قَدِيرٌ لَا إِلَهَ إِلَّا اللَّهُ وَحْدَهُ لَا شَرِيكَ لَهُ أَنْجَزَ وَعْدَهُ وَنَصَرَ عَبْدَهُ وَهَزَمَ الْأَحْزَابَ وَحْدَهُ ثُمَّ دَعَا بَيْنَ ذَلِكَ وَقَالَ مِثْلَ هَذَا ثَلَاثَ مَرَّاتٍ ثُمَّ نَزَلَ إِلَى الْمَرْوَةِ فَمَشَى حَتَّى إِذَا انْصَبَّتْ قَدَمَاهُ رَمَلَ فِي بَطْنِ الْوَادِي حَتَّى إِذَا صَعِدَتَا يَعْنِي قَدَمَاهُ مَشَى حَتَّى أَتَى الْمَرْوَةَ فَفَعَلَ عَلَى الْمَرْوَةِ كَمَا فَعَلَ عَلَى الصَّفَا فَلَمَّا كَانَ آخِرُ طَوَافِهِ عَلَى الْمَرْوَةِ قَالَ لَوْ أَنِّي اسْتَقْبَلْتُ مِنْ أَمْرِي مَا اسْتَدْبَرْتُ لَمْ أَسُقْ الْهَدْيَ وَجَعَلْتُهَا عُمْرَةً فَمَنْ كَانَ مِنْكُمْ لَيْسَ مَعَهُ هَدْيٌ فَلْيَحْلِلْ وَلْيَجْعَلْهَا عُمْرَةً فَحَلَّ النَّاسُ كُلُّهُمْ وَقَصَّرُوا إِلَّا النَّبِيَّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَمَنْ كَانَ مَعَهُ الْهَدْيُ فَقَامَ سُرَاقَةُ بْنُ مَالِكِ بْنِ جُعْشُمٍ فَقَالَ يَا رَسُولَ اللَّهِ أَلِعَامِنَا هَذَا أَمْ لِأَبَدِ الْأَبَدِ قَالَ فَشَبَّكَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ أَصَابِعَهُ فِي الْأُخْرَى وَقَالَ دَخَلَتْ الْعُمْرَةُ فِي الْحَجِّ هَكَذَا مَرَّتَيْنِ لَا بَلْ لِأَبَدِ الْأَبَدِ قَالَ وَقَدِمَ عَلِيٌّ بِبُدْنِ النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَوَجَدَ فَاطِمَةَ مِمَّنْ حَلَّ وَلَبِسَتْ ثِيَابًا صَبِيغًا وَاكْتَحَلَتْ فَأَنْكَرَ ذَلِكَ عَلَيْهَا عَلِيٌّ فَقَالَتْ أَمَرَنِي أَبِي بِهَذَا فَكَانَ عَلِيٌّ يَقُولُ بِالْعِرَاقِ فَذَهَبْتُ إِلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ مُحَرِّشًا عَلَى فَاطِمَةَ فِي الَّذِي صَنَعَتْهُ مُسْتَفْتِيًا رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فِي الَّذِي ذَكَرَتْ عَنْهُ وَأَنْكَرْتُ ذَلِكَ عَلَيْهَا فَقَالَ صَدَقَتْ صَدَقَتْ مَاذَا قُلْتُ حِينَ فَرَضْتَ الْحَجَّ قَالَ قُلْتُ اللَّهُمَّ إِنِّي أُهِلُّ بِمَا أَهَلَّ بِهِ رَسُولُكَ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَالَ فَإِنَّ مَعِي الْهَدْيَ فَلَا تَحِلَّ قَالَ فَكَانَ جَمَاعَةُ الْهَدْيِ الَّذِي جَاءَ بِهِ عَلِيٌّ مِنْ الْيَمَنِ وَالَّذِي أَتَى بِهِ النَّبِيُّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ مِنْ الْمَدِينَةِ مِائَةً ثُمَّ حَلَّ النَّاسُ كُلُّهُمْ وَقَصَّرُوا إِلَّا النَّبِيَّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَمَنْ كَانَ مَعَهُ هَدْيٌ فَلَمَّا كَانَ يَوْمُ التَّرْوِيَةِ وَتَوَجَّهُوا إِلَى مِنًى أَهَلُّوا بِالْحَجِّ فَرَكِبَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَصَلَّى بِمِنًى الظُّهْرَ وَالْعَصْرَ وَالْمَغْرِبَ وَالْعِشَاءَ وَالصُّبْحَ ثُمَّ مَكَثَ قَلِيلًا حَتَّى طَلَعَتْ الشَّمْسُ وَأَمَرَ بِقُبَّةٍ مِنْ شَعَرٍ فَضُرِبَتْ لَهُ بِنَمِرَةَ فَسَارَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ لَا تَشُكُّ قُرَيْشٌ إِلَّا أَنَّهُ وَاقِفٌ عِنْدَ الْمَشْعَرِ الْحَرَامِ أَوْ الْمُزْدَلِفَةِ كَمَا كَانَتْ قُرَيْشٌ تَصْنَعُ فِي الْجَاهِلِيَّةِ فَأَجَازَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ حَتَّى أَتَى عَرَفَةَ فَوَجَدَ الْقُبَّةَ قَدْ ضُرِبَتْ لَهُ بِنَمِرَةَ فَنَزَلَ بِهَا حَتَّى إِذَا زَاغَتْ الشَّمْسُ أَمَرَ بِالْقَصْوَاءِ فَرُحِلَتْ لَهُ فَرَكِبَ حَتَّى أَتَى بَطْنَ الْوَادِي فَخَطَبَ النَّاسَ فَقَالَ إِنَّ دِمَاءَكُمْ وَأَمْوَالَكُمْ عَلَيْكُمْ حَرَامٌ كَحُرْمَةِ يَوْمِكُمْ هَذَا فِي شَهْرِكُمْ هَذَا فِي بَلَدِكُمْ هَذَا أَلَا وَإِنَّ كُلَّ شَيْءٍ مِنْ أَمْرِ الْجَاهِلِيَّةِ مَوْضُوعٌ تَحْتَ قَدَمَيَّ هَاتَيْنِ وَدِمَاءُ الْجَاهِلِيَّةِ مَوْضُوعَةٌ وَأَوَّلُ دَمٍ أَضَعُهُ دَمُ رَبِيعَةَ بْنِ الْحَارِثِ كَانَ مُسْتَرْضِعًا فِي بَنِي سَعْدٍ فَقَتَلَتْهُ هُذَيْلٌ وَرِبَا الْجَاهِلِيَّةِ مَوْضُوعٌ وَأَوَّلُ رِبًا أَضَعُهُ رِبَانَا رِبَا الْعَبَّاسِ بْنِ عَبْدِ الْمُطَّلِبِ فَإِنَّهُ مَوْضُوعٌ كُلُّهُ فَاتَّقُوا اللَّهَ فِي النِّسَاءِ فَإِنَّكُمْ أَخَذْتُمُوهُنَّ بِأَمَانَةِ اللَّهِ وَاسْتَحْلَلْتُمْ فُرُوجَهُنَّ بِكَلِمَةِ اللَّهِ وَإِنَّ لَكُمْ عَلَيْهِنَّ أَنْ لَا يُوطِئْنَ فُرُشَكُمْ أَحَدًا تَكْرَهُونَهُ فَإِنْ فَعَلْنَ ذَلِكَ فَاضْرِبُوهُنَّ ضَرْبًا غَيْرَ مُبَرِّحٍ وَلَهُنَّ عَلَيْكُمْ رِزْقُهُنَّ وَكِسْوَتُهُنَّ بِالْمَعْرُوفِ وَقَدْ تَرَكْتُ فِيكُمْ مَا لَمْ تَضِلُّوا إِنْ اعْتَصَمْتُمْ بِهِ كِتَابَ اللَّهِ وَأَنْتُمْ مَسْئُولُونَ عَنِّي فَمَا أَنْتُمْ قَائِلُونَ قَالُوا نَشْهَدُ أَنَّكَ قَدْ بَلَّغْتَ وَأَدَّيْتَ وَنَصَحْتَ فَقَالَ بِإِصْبَعِهِ السَّبَّابَةِ إِلَى السَّمَاءِ وَيَنْكُبُهَا إِلَى النَّاسِ اللَّهُمَّ اشْهَدْ اللَّهُمَّ اشْهَدْ ثَلَاثَ مَرَّاتٍ ثُمَّ أَذَّنَ بِلَالٌ ثُمَّ أَقَامَ فَصَلَّى الظُّهْرَ ثُمَّ أَقَامَ فَصَلَّى الْعَصْرَ وَلَمْ يُصَلِّ بَيْنَهُمَا شَيْئًا ثُمَّ رَكِبَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ حَتَّى أَتَى الْمَوْقِفَ فَجَعَلَ بَطْنَ نَاقَتِهِ إِلَى الصَّخَرَاتِ وَجَعَلَ حَبْلَ الْمُشَاةِ بَيْنَ يَدَيْهِ وَاسْتَقْبَلَ الْقِبْلَةَ فَلَمْ يَزَلْ وَاقِفًا حَتَّى غَرَبَتْ الشَّمْسُ وَذَهَبَتْ الصُّفْرَةُ قَلِيلًا حَتَّى غَابَ الْقُرْصُ وَأَرْدَفَ أُسَامَةَ بْنَ زَيْدٍ خَلْفَهُ فَدَفَعَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَقَدْ شَنَقَ الْقَصْوَاءَ بِالزِّمَامِ حَتَّى إِنَّ رَأْسَهَا لَيُصِيبُ مَوْرِكَ رَحْلِهِ وَيَقُولُ بِيَدِهِ الْيُمْنَى أَيُّهَا النَّاسُ السَّكِينَةَ السَّكِينَةَ كُلَّمَا أَتَى حَبْلًا مِنْ الْحِبَالِ أَرْخَى لَهَا قَلِيلًا حَتَّى تَصْعَدَ ثُمَّ أَتَى الْمُزْدَلِفَةَ فَصَلَّى بِهَا الْمَغْرِبَ وَالْعِشَاءَ بِأَذَانٍ وَاحِدٍ وَإِقَامَتَيْنِ وَلَمْ يُصَلِّ بَيْنَهُمَا شَيْئًا ثُمَّ اضْطَجَعَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ حَتَّى طَلَعَ الْفَجْرُ فَصَلَّى الْفَجْرَ حِينَ تَبَيَّنَ لَهُ الصُّبْحُ بِأَذَانٍ وَإِقَامَةٍ ثُمَّ رَكِبَ الْقَصْوَاءَ حَتَّى أَتَى الْمَشْعَرَ الْحَرَامَ فَرَقِيَ عَلَيْهِ فَحَمِدَ اللَّهَ وَكَبَّرَهُ وَهَلَّلَهُ فَلَمْ يَزَلْ وَاقِفًا حَتَّى أَسْفَرَ جِدًّا ثُمَّ دَفَعَ قَبْلَ أَنْ تَطْلُعَ الشَّمْسُ وَأَرْدَفَ ال
Ir mums stāstījis [Hisjams bin Amars]; ir mums stāstījis [Hatims bin Ismaīls]; ir mums stāstījis [Džafars bin Muhameds] no [viņa tēva], viņš teica: "Es reiz atnācu apciemot [Džabiru bin Abdulu]. Kad mēs viņu satikām, viņš jautāja, kā klājas cilvēkiem, līdz viņš jautāja par mani. Tāpēc es atbildēju: "Es esmu Muhameds bin Ali bin Huseins." Tā nu viņš uzlika roku man uz galvas, atraisot manas augšējās un apakšējās pogas, tad ielika plecu starp manām krūtīm, un tajā laikā es vēl biju bērns, kurš bija sasniedzis pilngadību. Viņš teica: "Laipni lūgts, jautā, ko vēlies." Es viņam jautāju, jo viņš bija akls. Līdz brīdim, kad pienāca lūgšanas laiks, viņš stāvēja uz sava lūgšanu paklājiņa, kas, ja viņš novietotu papēžus uz lūgšanu paklājiņa malām, vilktos lūgšanu paklājiņa mazā izmēra dēļ, kamēr viņa šalle karājās pār viņa pleciem, un viņš lūdza, vadot mūs." Tad es jautāju: "Pastāsti mums, kā Rasulullah shallallahu 'alaihi wasallam veica hadžu!" ' Tad viņš pamāja ar roku, izstiepa deviņus pirkstus un teica: 'Patiešām, Rasulullah shallallahu 'alaihi wasallam deviņus gadus nedevās hadžā, tad desmitajā gadā viņš aicināja cilvēkus veikt hadžu. Pravietis sallallaahu 'alaihi wasallam devās hadžā, tad daudzi cilvēki ieradās Medīnā, viņi visi vēlējās pulcēties pie pravieša sallallaahu 'alaihi wasallam un darīt tāpat kā viņš. Tā viņš devās, un mēs devāmies viņam līdzi. Kad mēs ieradāmies Dzul Hulaifah, Asma' bint Umais dzemdēja Muhammad bin Abu Bakr, tāpēc viņa tika sūtīta jautāt: 'Ko man darīt?' Tad viņš teica Asmai: 'Nomazgājies, cieši sasien to ar drānu un ieej ihramā'. Tad Pravietis (miers un svētība viņam) lūdza Dievu mošejā un tad uzkāpa uz kašvas kamiela, un kamielis piecēlās taisni, nesot viņu pāri Sahāras tuksnesim. Džabirs teica: "Es redzēju, cik vien tālu varēju redzēt, daudz cilvēku viņa priekšā, starp autovadītājiem un gājējiem, arī labajā, kreisajā pusē un aiz viņa - daudzi cilvēki bija redzami -." Pravietis (miers un svētība viņam) bija starp mums, kamēr Korāns nonāca pie viņa, un viņš ļoti labi apzinājās tā likumu. Lai ko viņš darītu, mēs arī to darām." Viņš pacēla savu monoteisma balsi, sakot: "Es izpildu Tavu aicinājumu, ak Allāh. Es izpildu Tavu aicinājumu, es izpildu Tavu aicinājumu. Tev nav partnera, es izpildu Tavu aicinājumu. Patiešām, slava, prieks un valstība pieder tikai Tev, Tev nav partneru." Arī ļaudis pacēla balsis ar deklamācijām, ko viņi skaitīja, un viņš (miers un svētība viņam) neko neteica par viņu rīcību. Viņš (miers un svētība viņam) turpināja lasīt savu talbiju. Džabirs (miers un svētība viņam) atkal teica: "Mums nav cita nodoma, kā vien veikt hadžu, un mēs vēl nezinām par umru." Kad mēs kopā ar viņu ieradāmies Baitullah, viņš nekavējoties berzēja - noskūpstīja - Rukunu - tavafa sākumu -, tad noskrēja trīs apļus un pārējos četrus apļus nogāja normāli. Tad viņš devās pie Makama Ibrahima, lasot pantu: "Un padariet Makamu Ibrahimu par lūgšanu vietu". Viņš arī nostājās starp Makamu Ibrahimu un Baitullah - Kaaba -. Mans tēvs teica: "Un es nezinu, ja vien viņš to nepieminēja no Pravieša (miers un svētība viņam) teiktā, ka Pravietis lasīja sūras Al Kaafiruun un Al Ikhlaash divās rak'ah lūgšanās - pie Makama Ibrahima-." Tad viņš atgriezās pie Baitullas, tad berzēja – noskūpstīja vai sveicināja – Rukunu – Tavafa sākumu –, tad viņš izgāja pa Kaabas durvīm Šafas kalna virzienā. Un, kad viņš tuvojās Šafai, viņš lasīja: “Patiesi, Šafa un Marva ir starp Allāha zīmēm, mēs sākam –sa'i – ar to, ko Allāhs Subhanahu Wa Ta'ala ir sācis.” Viņš sāka veikt lūgšanu no Safas, tad uzkāpa kalnā, līdz varēja redzēt Kaabu, tad teica takbir, tahlil un tahmid, sakot: “Nav cita dieva, kā vien Allāhs, kuram nav līdzinieku. Viņam pieder valstība un Viņam pieder visa slava. –Viņš – ir Visvarenais, kas dod dzīvību, un Visvarenais, kas nogalina, un Viņš ir visvarens pār visu. Nav cita dieva, kā vien Allāhs, kuram nav līdzinieku, kurš pilda Savus solījumus, palīdz Saviem kalpiem un viens pats uzvar visas grupas.” Tad viņš lūdza starp lasījumiem un pēc tam trīs reizes teica lasījumu. Tad viņš devās lejā uz Marvu, ejot tā, ka, kad viņa kājas bija taisnas, viņš skrēja pa ielejas vidu. Kad viņa kājas bija uzkāpušas, viņš gāja, līdz nonāca Marvā. Marvā viņš darīja to pašu, ko Šafā. Un, kad viņa Tawaf beidzās Marvā, viņš teica: "Ja es būtu vērsts pret to, aiz kā esmu, tad es nevestu nokautu dzīvnieku -al hadyu-, un es to padarītu par Umru. Ja kāds no jums neatnes upurētu dzīvnieku, tad pieņemiet to un padariet to par pielūgsmes aktu." Tā visi bija tahalul un īsināja matus, izņemot pravieti (miers un svētība viņam) un tos, kas atnesa nokautus dzīvniekus. Tad Suraka bin Maliks bin Ju'sjams piecēlās un teica: "Ak, Allāha vēstnesis, vai tas attiecas uz šo gadu vai uz visiem laikiem?" - stāstītājs - teica; “Pravietis (miers ar viņu) savija pirkstus ar pirkstiem un atbildēja: “Umra ir iekļauta hadžā — hadžs tamattu — tā tas tiek darīts.” Viņš to teica divreiz un tad teica: “Nē, tas attiecas tikai uz šo gadu, bet uz visiem laikiem.” — Stāstītājs — teica: “Ali (miers ar viņu) ieradās ar kamieli — al hadjū —, pravietis (miers ar viņu), tad atrada Fatimu, vienu no cilvēkiem, kura stāvēja pa vidu, ģērbusies krāsainās drēbēs un ar aizsietām acīm. Ali vainoja viņu, tāpēc Fatima teica: “Mans tēvs — pravietis (miers ar viņu) — man lika to darīt.” Ali (miers ar viņu), atrodoties Irākā, teica: “Tad es devos lūgt Allāha vēstnesim (miers ar viņu) padomu un sūdzējos par Fatimas rīcību, ko es noliedzu.” Tāpēc viņš atbildēja: “Viņai – Fātimai – ir taisnība, viņai ir taisnība. Ko es teicu, kad tu gribēji vispirms veikt hadžu?” Ali atbildēja: “Es teicu: “Ak, Allāh, es paceļu balsi, ko pacēla Tavs Vēstnesis (miers ar viņu). Viņš teica: “Patiesi, es atnesu upurdzīvnieku, tāpēc nepiedalies tahalul.” Stāstītājs teica: “Upurdzīvnieku, ko Ali atveda no Jemenas, un to, ko Pravietis (miers ar viņu) atveda no Medīnas, bija simts. Tad visi salika galvas kopā un īsināja matus, izņemot Pravieti (miers ar viņu) un tos, kas atnesa upurdzīvniekus. Kad pienāca Tarvijas diena, viņi visi devās uz Minu un kliedza par savu nodomu veikt hadžu.” Pravietis (miers un svētība viņam) iekāpa transportlīdzeklī un tur veica pusdienas, asra, magriba, išas un fajra lūgšanas. Tad viņš nedaudz pagaidīja, līdz uzlēks saule, un tad pavēlēja uzcelt kupolu Mašarilā, jo tas ir harāms, tāpēc tas tiek uzcelts Namirā. Pēc tam pravietis (miers un svētība viņam) gāja, kā parasti darīja kuruši, bet apstājās Mašarilā jeb Muzdalifā. Pravietis (miers un svētība viņam) ļāva viņam ierasties Arafatā. Un, kad viņš tuvojās kupolam, kas bija uzcelts Namirā, viņš tur apstājās. Kad saule norietēja, viņš pavēlēja atvest savu kamieli - kašvu - un tad jāja ar to, līdz nonāca ielejas apakšā. Tad viņš sludināja pūlim: “Patiesi, jūsu asinis, bagātība, gods un laime – jūsu slava – ir haram, tāpat kā haram šajā dienā, jūsu mēnesī un jūsu valstī. Atcerieties, ka patiesi visas džahilijas lietas ir pazemotas zem manām kājām. Džahilijas asinis ir pazemotas, un asinis, kuras es vispirms nicināju, bija Rabijas bin Harita asinis, kurš iepriekš lūdza uzturlīdzekļus no Bani Saada un tika nogalināts, Hudzail. Džahilijas augļošana ir atcelta, savukārt pirmā augļošana, ko es atcēlu, bija mūsu augļošana, proti, augļošana, ko veica Abbass bin Abdul Muthallibs. Visas šīs lietas ir atceltas. Tāpēc bīstieties Allāhu no sievietēm, jo jūs esat padarījuši viņas par sievām ar Allāha mandātu un esat padarījuši fardži likumīgu ar Allāha vārdiem. Patiesībā jūsu tiesības pār viņām ir tādas, ka viņas neļauj citiem cilvēkiem, kurus jūs ienīstat, gulēt jūsu gultā. Ja jūsu sievas tā dara, tad sitiet viņas ar sitienu, kas nesāp.” Un lai viņi jūs apgādātu un labi apģērbtu. Es jums atstāju divas lietas, kuras, ja jūs pieturēsieties pie tām, jūs nenomaldīsieties, proti, Allāha Grāmatu. Un jūs esat atbildīgi man. Ko tad jūs vēlaties teikt? Viņi atbildēja: "Mēs liecinām, ka jūs esat nodevuši, veikuši uzdevumus un devuši padomus." Tad viņš, norādot ar pirkstu uz debesīm, teica: "Ak, Allāh, vēro! Ak, Allāh, liecinieks!" Viņš to teica trīs reizes. Tad Bilāls noskaitīja lūgšanu, tad iqamat, tad viņš veica Zhuhur lūgšanu. -Pēc tam- Bilāls atgriezās qamat, tad viņš veica Asr lūgšanu un starp abiem neveica nekādu lūgšanu. Tad Rasulullah sallallaahu 'alaihi wasallam brauca ar savu transportlīdzekli, līdz sasniedza Wukuf vietu. Tad viņš apsēdās savā kamielī - tā, lai kamieļa vēders pieskārās laukam - un nolika sev priekšā staigāšanas virvi, tad pagriezās pret Kiblu. Viņš turpināja izpildīt vukufu, līdz saule norietēja, dzeltenīgā gaisma nedaudz izklīda un saules bumba nogrima. Tad viņš uzsēdās Usamah ibn Saidam uz muguras un aizgāja. Viņš arī sasēja Kašvu ar grožiem tā, ka viņa galva gandrīz pieskārās transportlīdzekļa kāju pamatnei, ar kuru viņš brauca. Žestikulējot ar labo roku, viņš teica: "Ak, ļaudis, esiet mierīgi, esiet mierīgi!" Katru reizi, kad viņš izstiepa kamieļa grožus, viņš nedaudz atslābināja, lai kamielis nedaudz paceltos. Tad viņš ieradās Muzdalifā un tur veica Maghrib un Iša lūgšanas ar vienu lūgšanas aicinājumu un divām iqamat. Un viņš starp abām lūgšanām neveica nekādas lūgšanas. Tad viņš (sallallaahu 'alaihi wasallam) gulēja līdz rītausmai. Viņš veica rītausmas lūgšanu, kad viņam kļuva skaidrs, ka ir rītausma, ar vienu lūgšanas aicinājumu un vienu iqamat. Tad viņš jāja ar Kašvu, līdz nonāca pie Mešarilas Haramas, tad uzkāpa kalnā un slavēja Allāhu -bertahmid-, godināja Viņu -bertakbir- un apliecināja Viņu -bertahlil-. Viņš turpināja veikt Vukufu, līdz saule pilnībā uzlēca, tad aizgāja pirms saullēkta. Viņš uz muguras nesa Fadlu ibn Abasu - vīrieti ar skaistiem matiem, baltu ādu un izskatīgu vīrieti. Kad pravietis (miers viņam) devās prom, viņš pagāja garām sievietēm, kuras skrienot paskatījās uz viņām un tad pacēla roku uz otru pusi. Tikmēr Fadls pagrieza seju uz otru pusi. Ierodoties Muhasarā, viņš nedaudz pakustējās, tad īsceļā devās uz Kubru -Akabu - Džumru un nekavējoties nonāca pie Džumras, kas atradās koka sānos. Tad viņš meta septiņus oļus ar takbīru katrā metienā, - ar oļiem, kas bija tikpat lieli kā oļi no katapultas. Un viņš tos meta no ielejas dzīlēm. Tad viņš devās uz vietu, kur tika kauti upurdzīvnieki. Tur viņš pats nokāva sešdesmit trīs upurdzīvniekus un pārējos kopā ar upurdzīvniekiem nodeva Ali. Tad viņš pavēlēja no katra nokautā upurdzīvnieka atvēlēt gaļas gabalu, ievietot katlā un pagatavot. Arī Pravietis un Ali ēda un malkoja mērci. Tad Pravietis (miers ar viņu) devās uz Kaabu, lai veiktu Tawaf Ifadhah, pēc tam Mekā veica pusdienas lūgšanu un nonāca pie Bani Abdula Muthtaliba, kurš vāca Zamzam ūdeni. Viņš teica: "Ņem to, ak Bani Muthtalib! Ja ļaudis nebūtu tevi pārspējuši, iedodot tev dzērienu, es ar tevi par to cīnītos." Tad viņi viņam (miers ar viņu) iedeva spaini, un viņš dzēra no tā.