- Allah Asma’ul husnaa Al Hamid

Al Hamid

حَدَّثَنَا مَحْمُودُ بْنُ غَيْلَانَ وَعَبْدُ بْنُ حُمَيْدٍ الْمَعْنَى وَاحِدٌ قَالَا حَدَّثَنَا عَبْدُ الرَّزَّاقِ عَنْ مَعْمَرٍ عَنْ ثَابِتٍ الْبُنَانِيِّ عَنْ عَبْدِ الرَّحْمَنِ بْنِ أَبِي لَيْلَى عَنْ صُهَيْبٍ قَالَكَانَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ إِذَا صَلَّى الْعَصْرَ هَمَسَ وَالْهَمْسُ فِي قَوْلِ بَعْضِهِمْ تَحَرُّكُ شَفَتَيْهِ كَأَنَّهُ يَتَكَلَّمُ فَقِيلَ لَهُ إِنَّكَ يَا رَسُولَ اللَّهِ إِذَا صَلَّيْتَ الْعَصْرَ هَمَسْتَ قَالَ إِنَّ نَبِيًّا مِنْ الْأَنْبِيَاءِ كَانَ أُعْجِبَ بِأُمَّتِهِ فَقَالَ مَنْ يَقُومُ لِهَؤُلَاءِ فَأَوْحَى اللَّهُ إِلَيْهِ أَنْ خَيِّرْهُمْ بَيْنَ أَنْ أَنْتَقِمَ مِنْهُمْ وَبَيْنَ أَنْ أُسَلِّطَ عَلَيْهِمْ عَدُوَّهُمْ فَاخْتَارُوا النِّقْمَةَ فَسَلَّطَ عَلَيْهِمْ الْمَوْتَ فَمَاتَ مِنْهُمْ فِي يَوْمٍ سَبْعُونَ أَلْفًا قَالَ وَكَانَ إِذَا حَدَّثَ بِهَذَا الْحَدِيثِ حَدَّثَ بِهَذَا الْحَدِيثِ الْآخَرِ قَالَ كَانَ مَلِكٌ مِنْ الْمُلُوكِ وَكَانَ لِذَلِكَ الْمَلِكِ كَاهِنٌ يَكْهَنُ لَهُ فَقَالَ الْكَاهِنُ انْظُرُوا لِي غُلَامًا فَهِمًا أَوْ قَالَ فَطِنًا لَقِنًا فَأُعَلِّمَهُ عِلْمِي هَذَا فَإِنِّي أَخَافُ أَنْ أَمُوتَ فَيَنْقَطِعَ مِنْكُمْ هَذَا الْعِلْمُ وَلَا يَكُونَ فِيكُمْ مَنْ يَعْلَمُهُ قَالَ فَنَظَرُوا لَهُ عَلَى مَا وَصَفَ فَأَمَرُوهُ أَنْ يَحْضُرَ ذَلِكَ الْكَاهِنَ وَأَنْ يَخْتَلِفَ إِلَيْهِ فَجَعَلَ يَخْتَلِفُ إِلَيْهِ وَكَانَ عَلَى طَرِيقِ الْغُلَامِ رَاهِبٌ فِي صَوْمَعَةٍ قَالَ مَعْمَرٌ أَحْسِبُ أَنَّ أَصْحَابَ الصَّوَامِعِ كَانُوا يَوْمَئِذٍ مُسْلِمِينَ قَالَ فَجَعَلَ الْغُلَامُ يَسْأَلُ ذَلِكَ الرَّاهِبَ كُلَّمَا مَرَّ بِهِ فَلَمْ يَزَلْ بِهِ حَتَّى أَخْبَرَهُ فَقَالَ إِنَّمَا أَعْبُدُ اللَّهَ قَالَ فَجَعَلَ الْغُلَامُ يَمْكُثُ عِنْدَ الرَّاهِبِ وَيُبْطِئُ عَنْ الْكَاهِنِ فَأَرْسَلَ الْكَاهِنُ إِلَى أَهْلِ الْغُلَامِ إِنَّهُ لَا يَكَادُ يَحْضُرُنِي فَأَخْبَرَ الْغُلَامُ الرَّاهِبَ بِذَلِكَ فَقَالَ لَهُ الرَّاهِبُ إِذَا قَالَ لَكَ الْكَاهِنُ أَيْنَ كُنْتَ فَقُلْ عِنْدَ أَهْلِي وَإِذَا قَالَ لَكَ أَهْلُكَ أَيْنَ كُنْتَ فَأَخْبِرْهُمْ أَنَّكَ كُنْتَ عِنْدَ الْكَاهِنِ قَالَ فَبَيْنَمَا الْغُلَامُ عَلَى ذَلِكَ إِذْ مَرَّ بِجَمَاعَةٍ مِنْ النَّاسِ كَثِيرٍ قَدْ حَبَسَتْهُمْ دَابَّةٌ فَقَالَ بَعْضُهُمْ إِنَّ تِلْكَ الدَّابَّةَ كَانَتْ أَسَدًا قَالَ فَأَخَذَ الْغُلَامُ حَجَرًا فَقَالَ اللَّهُمَّ إِنْ كَانَ مَا يَقُولُ الرَّاهِبُ حَقًّا فَأَسْأَلُكَ أَنْ أَقْتُلَهَا قَالَ ثُمَّ رَمَى فَقَتَلَ الدَّابَّةَ فَقَالَ النَّاسُ مَنْ قَتَلَهَا قَالُوا الْغُلَامُ فَفَزِعَ النَّاسُ وَقَالُوا لَقَدْ عَلِمَ هَذَا الْغُلَامُ عِلْمًا لَمْ يَعْلَمْهُ أَحَدٌ قَالَ فَسَمِعَ بِهِ أَعْمَى فَقَالَ لَهُ إِنْ أَنْتَ رَدَدْتَ بَصَرِي فَلَكَ كَذَا وَكَذَا قَالَ لَهُ لَا أُرِيدُ مِنْكَ هَذَا وَلَكِنْ أَرَأَيْتَ إِنْ رَجَعَ إِلَيْكَ بَصَرُكَ أَتُؤْمِنُ بِالَّذِي رَدَّهُ عَلَيْكَ قَالَ نَعَمْ قَالَ فَدَعَا اللَّهَ فَرَدَّ عَلَيْهِ بَصَرَهُ فَآمَنَ الْأَعْمَى فَبَلَغَ الْمَلِكَ أَمْرُهُمْ فَبَعَثَ إِلَيْهِمْ فَأُتِيَ بِهِمْ فَقَالَ لَأَقْتُلَنَّ كُلَّ وَاحِدٍ مِنْكُمْ قِتْلَةً لَا أَقْتُلُ بِهَا صَاحِبَهُ فَأَمَرَ بِالرَّاهِبِ وَالرَّجُلِ الَّذِي كَانَ أَعْمَى فَوَضَعَ الْمِنْشَارَ عَلَى مَفْرِقِ أَحَدِهِمَا فَقَتَلَهُ وَقَتَلَ الْآخَرَ بِقِتْلَةٍ أُخْرَى ثُمَّ أَمَرَ بِالْغُلَامِ فَقَالَ انْطَلِقُوا بِهِ إِلَى جَبَلِ كَذَا وَكَذَا فَأَلْقُوهُ مِنْ رَأْسِهِ فَانْطَلَقُوا بِهِ إِلَى ذَلِكَ الْجَبَلِ فَلَمَّا انْتَهَوْا بِهِ إِلَى ذَلِكَ الْمَكَانِ الَّذِي أَرَادُوا أَنْ يُلْقُوهُ مِنْهُ جَعَلُوا يَتَهَافَتُونَ مِنْ ذَلِكَ الْجَبَلِ وَيَتَرَدَّوْنَ حَتَّى لَمْ يَبْقَ مِنْهُمْ إِلَّا الْغُلَامُ قَالَ ثُمَّ رَجَعَ فَأَمَرَ بِهِ الْمَلِكُ أَنْ يَنْطَلِقُوا بِهِ إِلَى الْبَحْرِ فَيُلْقُونَهُ فِيهِ فَانْطُلِقَ بِهِ إِلَى الْبَحْرِ فَغَرَّقَ اللَّهُ الَّذِينَ كَانُوا مَعَهُ وَأَنْجَاهُ فَقَالَ الْغُلَامُ لِلْمَلِكِ إِنَّكَ لَا تَقْتُلُنِي حَتَّى تَصْلُبَنِي وَتَرْمِيَنِي وَتَقُولَ إِذَا رَمَيْتَنِي بِسْمِ اللَّهِ رَبِّ هَذَا الْغُلَامِ قَالَ فَأَمَرَ بِهِ فَصُلِبَ ثُمَّ رَمَاهُ فَقَالَ بِسْمِ اللَّهِ رَبِّ هَذَا الْغُلَامِ قَالَ فَوَضَعَ الْغُلَامُ يَدَهُ عَلَى صُدْغِهِ حِينَ رُمِيَ ثُمَّ مَاتَ فَقَالَ أُنَاسٌ لَقَدْ عَلِمَ هَذَا الْغُلَامُ عِلْمًا مَا عَلِمَهُ أَحَدٌ فَإِنَّا نُؤْمِنُ بِرَبِّ هَذَا الْغُلَامِ قَالَ فَقِيلَ لِلْمَلِكِ أَجَزِعْتَ أَنْ خَالَفَكَ ثَلَاثَةٌ فَهَذَا الْعَالَمُ كُلُّهُمْ قَدْ خَالَفُوكَ قَالَ فَخَدَّ أُخْدُودًا ثُمَّ أَلْقَى فِيهَا الْحَطَبَ وَالنَّارَ ثُمَّ جَمَعَ النَّاسَ فَقَالَ مَنْ رَجَعَ عَنْ دِينِهِ تَرَكْنَاهُ وَمَنْ لَمْ يَرْجِعْ أَلْقَيْنَاهُ فِي هَذِهِ النَّارِ فَجَعَلَ يُلْقِيهِمْ فِي تِلْكَ الْأُخْدُودِ قَالَ يَقُولُ اللَّهُ تَبَارَكَ وَتَعَالَى فِيهِ{ قُتِلَ أَصْحَابُ الْأُخْدُودِ النَّارِ ذَاتِ الْوَقُودِ حَتَّى بَلَغَ الْعَزِيزِ الْحَمِيدِ }قَالَ فَأَمَّا الْغُلَامُ فَإِنَّهُ دُفِنَ فَيُذْكَرُ أَنَّهُ أُخْرِجَ فِي زَمَنِ عُمَرَ بْنِ الْخَطَّابِ وَأُصْبُعُهُ عَلَى صُدْغِهِ كَمَا وَضَعَهَا حِينَ قُتِلَقَالَ أَبُو عِيسَى هَذَا حَدِيثٌ حَسَنٌ غَرِيبٌ

Pēc tam, kad mums [Mahmuds bin Gailans] un [Abdu bin Humaids] bija teicis, ka nozīme ir viena, viņi teica; viņš mums ir teicis [Abdurs Razaks] no [Ma'mar], no [Tabita Al Bunani], no [Abdura Rahmana bin Abu Lailas], no [Šuhaiba], viņš teica: “Tā bija pravieša (sallallaahu 'alaihi wasallam) tradīcija, ka, izpildot ‘Asr lūgšanu, viņš čukstēja, un termins “čukstēšana”, saskaņā ar dažiem no viņiem, ir abu lūpu kustība, it kā viņi runātu.” Tad viņam jautāja: “Ak, Allāha vēstnesis, kad tu izpildi ‘Asr lūgšanu, tu čuksti.” Viņš teica: “Bija pravietis, kurš pārsteidza savu tautu,” tad viņš teica; “Kas var ar viņiem sacensties?” Tad Allāhs deva viņam atklāsmi: “Dodiet viņiem izvēli starp divām lietām, proti, Es viņus sodīšu vai Es dos varu viņu ienaidniekiem pār viņiem?” Tad viņi izvēlējās sodu, tad Allāhs valdīja pār viņiem ar nāvi, līdz vienā dienā nomira septiņdesmit tūkstoši cilvēku.” Šuhaibs teica: Un, kad viņš atstāstīja šo hadīsu, viņš atstāstīja citu hadīsu, viņš teica: "Reiz dzīvoja ķēniņš, kuram bija šamanis, kas viņam veica šamanismu, tad šamanis teica: atrodiet man bērnu, kurš ātri saprot, vai arī viņš teica: gudro. Es viņam iemācīšu savas zināšanas, jo es baidos mirt, lai šīs zināšanas jums tiktu atņemtas, un neviens no jums tās nezinātu." Viņš teica: "Tad viņi atrada viņam jaunekli atbilstoši viņa minētajām īpašībām, viņi pavēlēja jauneklim nākt un iet pie šamaņa. Jauneklis devās pie viņa, kamēr pa ceļam pielūgsmes vietā atradās mūks." Ma'mar teica: "Esmu pārliecināts, ka tajā laikā pielūgsmes vietu iemītnieki bija musulmaņi." Viņš teica: "Tad bērns jautāja mūkam, katru reizi, kad bērns gāja viņam garām, viņš turpināja viņam jautāt, līdz mūks viņam teica, viņš teica: "Patiesi, es pielūdzu Allāhu." Viņš teica: "Bērns sāka dzīvot mūka vietā un bieži kavējās doties pie šamaņa." Tā nu šamanis sūtīja vēstnesi pie bērna ģimenes ar vēstījuma būtību; patiesībā viņš gandrīz nenonāca pie manis. Tad bērns to pastāstīja mūkam. Mūks viņam jautāja: "Ja šamanis tev jautā; kur tu esi? Vienkārši saki to; pie manas ģimenes, un, ja tava ģimene tev jautā; kur tu esi? Tāpēc pasaki viņam, ka esi pie šamaņa." Viņš teica: "Kad bērns bija šādā stāvoklī, pēkšņi viņš pagāja garām cilvēku grupai, ko bija aizturējis dzīvnieks. Daži no viņiem teica, ka dzīvnieks ir lauva." Viņš teica: "Tad bērns paņēma akmeni un teica: "Ak, Allāh, ja tas, ko mūks teica, ir patiesība, tad es lūdzu Tevi ļaut man nogalināt dzīvnieku." Viņš teica: "Tad viņš to nometa un nogalināja dzīvnieku. Tad cilvēki jautāja: "Kas viņu nogalināja?" Viņi teica: "Bērns." Tāpēc cilvēki bija pārsteigti un teica: "Patiešām, šis bērns ir apguvis zināšanas, ko neviens nezina." Viņš teica: "Tad kāds akls to dzirdēja un teica bērnam: Ja tu spēsi atjaunot manu redzi, tad tu saņemsi tādu un tādu bonusu. Bērns teica: “Es to no tevis negribu, bet ko tu domā, ja tava redze atgriezīsies, vai tu ticēsi Tam, kurš to ir atjaunojis?” Viņš atbildēja: “Jā.” Viņš teica: “Tad viņš lūdza Allāhu, līdz Allāhs atjaunoja cilvēkam redzi. Tad aklais noticēja, tad viņu lieta nonāca pie ķēniņa. Tad viņš sūtīja pie viņiem vēstnešus, un tie tika iepazīstināti. Ķēniņš teica: “Patiesi, es nogalināšu jūs visus ar slepkavību, ko nekad neesmu pastrādājis pret pāridarītāju.” Tad viņš pavēlēja atvest mūku un aklo, tad viņš iedūra zāģi vienam no viņiem galvas vidū un nogalināja viņu, bet otru nogalināja ar vēl vienu slepkavību. Tad viņš pavēlēja atvest jaunekli, tad viņš teica: “Aizvediet viņu uz tādu un tādu kalnu un nometiet no virsotnes.” Tad viņi aizveda viņu uz kalnu. Kad viņi bija sasnieguši vietu, lai nomestu bērnu no tās, viņi nokrita no kalna, līdz starp viņiem nekas nebija palicis pāri, izņemot bērnu.” Viņš teica: “Tad bērns atgriezās, un ķēniņš pavēlēja viņu aizvest uz jūru un tad iemest jūrā. Bērnu aizveda jūrā, tad Allāhs noslīcināja cilvēkus kopā ar viņu un izglāba viņu. Tad bērns teica ķēniņam: “Tu nevari mani nogalināt, kamēr mani nepiesiti krustā un nenošausi.” Kad tu mani nošausi, tad saki: “Allāha, šī bērna Kunga, vārdā.” Tad viņš pavēlēja bērnu sist krustā, un bērns tika sists krustā, tad viņš viņu nošāva un teica: “BISMILLAAH ROBBU HAADZAL GHULAAM” Allāha, šī bērna Kunga, vārdā.” Viņš teica: “Tad bērns pēc bultas šāviena pielika roku pie pieres un nomira.” Tad ļaudis teica: “Patiešām, šis bērns ir apguvis zināšanas, ko neviens nezina, tāpēc mēs ticam šī bērna Dievam.” Viņš teica: “Tad ķēniņam tika teikts: “Vai tu esi nepacietīgs, ka trīs cilvēki ar tevi nepiekrīt? Visa cilvēce ir novērsusies pret tevi.”” Viņš teica: “Tad viņš izraka lielu grāvi, iemeta tajā malku un uguni, tad sapulcināja cilvēkus un teica: “Kas atgriežas no savas reliģijas, to mēs atstāsim mierā, un kas neatgriežas, to mēs iemetīsim šajā ugunī.” Tad viņš sāka mest tos grāvjos.” Viņš teica: “Allāhs (miers un svētība viņam) teica, dokumentējot šo vēsturi: “Lai iet bojā un lai nolādēti tie, kas taisa grāvjus, kas ir iekurti ar malku, kamēr viņi sēž ap to, kamēr viņi ir liecinieki tam, ko tie dara ticīgajiem. Un viņi nemoka ticīgos, izņemot tāpēc, ka ticīgie tic Allāham, Visvarenajam, Visslavenajam.” -QS. Alburuj 4-8-. Viņš teica: “Bērns ir apglabāts.” Un tiek teikts, ka Umara ibn Al Khattaba laikā viņš tika iznests no kapsētas ar pirkstiem uz pieres, kā viņš tos bija licis, kad tika nogalināts. Abu Isa teica: “Šis ir hasan gharib hadīts.”