Hadith Representative
Salamah bin Al-Akwa' berbaiat dua kali di Hudaibiyah, dan Nabi menjelaskan bahwa isinya adalah baiat untuk menyongsong kematian
Imam Muslim : 3372حَدَّثَنَا أَبُو بَكْرِ بْنُ أَبِي شَيْبَةَ حَدَّثَنَا هَاشِمُ بْنُ الْقَاسِمِ ح و حَدَّثَنَا إِسْحَقُ بْنُ إِبْرَاهِيمَ أَخْبَرَنَا أَبُو عَامِرٍ الْعَقَدِيُّ كِلَاهُمَا عَنْ عِكْرِمَةَ بْنِ عَمَّارٍ ح و حَدَّثَنَا عَبْدُ اللَّهِ بْنُ عَبْدِ الرَّحْمَنِ الدَّارِمِيُّ وَهَذَا حَدِيثُهُ أَخْبَرَنَا أَبُو عَلِيٍّ الْحَنَفِيُّ عُبَيْدُ اللَّهِ بْنُ عَبْدِ الْمَجِيدِ حَدَّثَنَا عِكْرِمَةُ وَهُوَ ابْنُ عَمَّارٍ حَدَّثَنِي إِيَاسُ بْنُ سَلَمَةَ حَدَّثَنِي أَبِي قَالَ قَدِمْنَا الْحُدَيْبِيَةَ مَعَ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَنَحْنُ أَرْبَعَ عَشْرَةَ مِائَةً وَعَلَيْهَا خَمْسُونَ شَاةً لَا تُرْوِيهَا قَالَ فَقَعَدَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ عَلَى جَبَا الرَّكِيَّةِ فَإِمَّا دَعَا وَإِمَّا بَصَقَ فِيهَا قَالَ فَجَاشَتْ فَسَقَيْنَا وَاسْتَقَيْنَا قَالَ ثُمَّ إِنَّ رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ دَعَانَا لِلْبَيْعَةِ فِي أَصْلِ الشَّجَرَةِ قَالَ فَبَايَعْتُهُ أَوَّلَ النَّاسِ ثُمَّ بَايَعَ وَبَايَعَ حَتَّى إِذَا كَانَ فِي وَسَطٍ مِنْ النَّاسِ قَالَ بَايِعْ يَا سَلَمَةُ قَالَ قُلْتُ قَدْ بَايَعْتُكَ يَا رَسُولَ اللَّهِ فِي أَوَّلِ النَّاسِ قَالَ وَأَيْضًا قَالَ وَرَآنِي رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ عَزِلًا يَعْنِي لَيْسَ مَعَهُ سِلَاحٌ قَالَ فَأَعْطَانِي رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ حَجَفَةً أَوْ دَرَقَةً ثُمَّ بَايَعَ حَتَّى إِذَا كَانَ فِي آخِرِ النَّاسِ قَالَ أَلَا تُبَايِعُنِي يَا سَلَمَةُ قَالَ قُلْتُ قَدْ بَايَعْتُكَ يَا رَسُولَ اللَّهِ فِي أَوَّلِ النَّاسِ وَفِي أَوْسَطِ النَّاسِ قَالَ وَأَيْضًا قَالَ فَبَايَعْتُهُ الثَّالِثَةَ ثُمَّ قَالَ لِي يَا سَلَمَةُ أَيْنَ حَجَفَتُكَ أَوْ دَرَقَتُكَ الَّتِي أَعْطَيْتُكَ قَالَ قُلْتُ يَا رَسُولَ اللَّهِ لَقِيَنِي عَمِّي عَامِرٌ عَزِلًا فَأَعْطَيْتُهُ إِيَّاهَا قَالَ فَضَحِكَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَقَالَ إِنَّكَ كَالَّذِي قَالَ الْأَوَّلُ اللَّهُمَّ أَبْغِنِي حَبِيبًا هُوَ أَحَبُّ إِلَيَّ مِنْ نَفْسِي ثُمَّ إِنَّ الْمُشْرِكِينَ رَاسَلُونَا الصُّلْحَ حَتَّى مَشَى بَعْضُنَا فِي بَعْضٍ وَاصْطَلَحْنَا قَالَ وَكُنْتُ تَبِيعًا لِطَلْحَةَ بْنِ عُبَيْدِ اللَّهِ أَسْقِي فَرَسَهُ وَأَحُسُّهُ وَأَخْدِمُهُ وَآكُلُ مِنْ طَعَامِهِ وَتَرَكْتُ أَهْلِي وَمَالِي مُهَاجِرًا إِلَى اللَّهِ وَرَسُولِهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَالَ فَلَمَّا اصْطَلَحْنَا نَحْنُ وَأَهْلُ مَكَّةَ وَاخْتَلَطَ بَعْضُنَا بِبَعْضٍ أَتَيْتُ شَجَرَةً فَكَسَحْتُ شَوْكَهَا فَاضْطَجَعْتُ فِي أَصْلِهَا قَالَ فَأَتَانِي أَرْبَعَةٌ مِنْ الْمُشْرِكِينَ مِنْ أَهْلِ مَكَّةَ فَجَعَلُوا يَقَعُونَ فِي رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَأَبْغَضْتُهُمْ فَتَحَوَّلْتُ إِلَى شَجَرَةٍ أُخْرَى وَعَلَّقُوا سِلَاحَهُمْ وَاضْطَجَعُوا فَبَيْنَمَا هُمْ كَذَلِكَ إِذْ نَادَى مُنَادٍ مِنْ أَسْفَلِ الْوَادِي يَا لِلْمُهَاجِرِينَ قُتِلَ ابْنُ زُنَيْمٍ قَالَ فَاخْتَرَطْتُ سَيْفِي ثُمَّ شَدَدْتُ عَلَى أُولَئِكَ الْأَرْبَعَةِ وَهُمْ رُقُودٌ فَأَخَذْتُ سِلَاحَهُمْ فَجَعَلْتُهُ ضِغْثًا فِي يَدِي قَالَ ثُمَّ قُلْتُ وَالَّذِي كَرَّمَ وَجْهَ مُحَمَّدٍ لَا يَرْفَعُ أَحَدٌ مِنْكُمْ رَأْسَهُ إِلَّا ضَرَبْتُ الَّذِي فِيهِ عَيْنَاهُ قَالَ ثُمَّ جِئْتُ بِهِمْ أَسُوقُهُمْ إِلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَالَ وَجَاءَ عَمِّي عَامِرٌ بِرَجُلٍ مِنْ الْعَبَلَاتِ يُقَالُ لَهُ مِكْرَزٌ يَقُودُهُ إِلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ عَلَى فَرَسٍ مُجَفَّفٍ فِي سَبْعِينَ مِنْ الْمُشْرِكِينَ فَنَظَرَ إِلَيْهِمْ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَقَالَ دَعُوهُمْ يَكُنْ لَهُمْ بَدْءُ الْفُجُورِ وَثِنَاهُ فَعَفَا عَنْهُمْ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَأَنْزَلَ اللَّهُ { وَهُوَ الَّذِي كَفَّ أَيْدِيَهُمْ عَنْكُمْ وَأَيْدِيَكُمْ عَنْهُمْ بِبَطْنِ مَكَّةَ مِنْ بَعْدِ أَنْ أَظْفَرَكُمْ عَلَيْهِمْ } الْآيَةَ كُلَّهَا قَالَ ثُمَّ خَرَجْنَا رَاجِعِينَ إِلَى الْمَدِينَةِ فَنَزَلْنَا مَنْزِلًا بَيْنَنَا وَبَيْنَ بَنِي لَحْيَانَ جَبَلٌ وَهُمْ الْمُشْرِكُونَ فَاسْتَغْفَرَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ لِمَنْ رَقِيَ هَذَا الْجَبَلَ اللَّيْلَةَ كَأَنَّهُ طَلِيعَةٌ لِلنَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَأَصْحَابِهِ قَالَ سَلَمَةُ فَرَقِيتُ تِلْكَ اللَّيْلَةَ مَرَّتَيْنِ أَوْ ثَلَاثًا ثُمَّ قَدِمْنَا الْمَدِينَةَ فَبَعَثَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ بِظَهْرِهِ مَعَ رَبَاحٍ غُلَامِ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَأَنَا مَعَهُ وَخَرَجْتُ مَعَهُ بِفَرَسِ طَلْحَةَ أُنَدِّيهِ مَعَ الظَّهْرِ فَلَمَّا أَصْبَحْنَا إِذَا عَبْدُ الرَّحْمَنِ الْفَزَارِيُّ قَدْ أَغَارَ عَلَى ظَهْرِ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَاسْتَاقَهُ أَجْمَعَ وَقَتَلَ رَاعِيَهُ قَالَ فَقُلْتُ يَا رَبَاحُ خُذْ هَذَا الْفَرَسَ فَأَبْلِغْهُ طَلْحَةَ بْنَ عُبَيْدِ اللَّهِ وَأَخْبِرْ رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ أَنَّ الْمُشْرِكِينَ قَدْ أَغَارُوا عَلَى سَرْحِهِ قَالَ ثُمَّ قُمْتُ عَلَى أَكَمَةٍ فَاسْتَقْبَلْتُ الْمَدِينَةَ فَنَادَيْتُ ثَلَاثًا يَا صَبَاحَاهْ ثُمَّ خَرَجْتُ فِي آثَارِ الْقَوْمِ أَرْمِيهِمْ بِالنَّبْلِ وَأَرْتَجِزُ أَقُولُ أَنَا ابْنُ الْأَكْوَعِ وَالْيَوْمُ يَوْمُ الرُّضَّعِ فَأَلْحَقُ رَجُلًا مِنْهُمْ فَأَصُكُّ سَهْمًا فِي رَحْلِهِ حَتَّى خَلَصَ نَصْلُ السَّهْمِ إِلَى كَتِفِهِ قَالَ قُلْتُ خُذْهَا وَأَنَا ابْنُ الْأَكْوَعِ وَالْيَوْمُ يَوْمُ الرُّضَّعِ قَالَ فَوَاللَّهِ مَا زِلْتُ أَرْمِيهِمْ وَأَعْقِرُ بِهِمْ فَإِذَا رَجَعَ إِلَيَّ فَارِسٌ أَتَيْتُ شَجَرَةً فَجَلَسْتُ فِي أَصْلِهَا ثُمَّ رَمَيْتُهُ فَعَقَرْتُ بِهِ حَتَّى إِذَا تَضَايَقَ الْجَبَلُ فَدَخَلُوا فِي تَضَايُقِهِ عَلَوْتُ الْجَبَلَ فَجَعَلْتُ أُرَدِّيهِمْ بِالْحِجَارَةِ قَالَ فَمَا زِلْتُ كَذَلِكَ أَتْبَعُهُمْ حَتَّى مَا خَلَقَ اللَّهُ مِنْ بَعِيرٍ مِنْ ظَهْرِ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ إِلَّا خَلَّفْتُهُ وَرَاءَ ظَهْرِي وَخَلَّوْا بَيْنِي وَبَيْنَهُ ثُمَّ اتَّبَعْتُهُمْ أَرْمِيهِمْ حَتَّى أَلْقَوْا أَكْثَرَ مِنْ ثَلَاثِينَ بُرْدَةً وَثَلَاثِينَ رُمْحًا يَسْتَخِفُّونَ وَلَا يَطْرَحُونَ شَيْئًا إِلَّا جَعَلْتُ عَلَيْهِ آرَامًا مِنْ الْحِجَارَةِ يَعْرِفُهَا رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَأَصْحَابُهُ حَتَّى أَتَوْا مُتَضَايِقًا مِنْ ثَنِيَّةٍ فَإِذَا هُمْ قَدْ أَتَاهُمْ فُلَانُ بْنُ بَدْرٍ الْفَزَارِيُّ فَجَلَسُوا يَتَضَحَّوْنَ يَعْنِي يَتَغَدَّوْنَ وَجَلَسْتُ عَلَى رَأْسِ قَرْنٍ قَالَ الْفَزَارِيُّ مَا هَذَا الَّذِي أَرَى قَالُوا لَقِينَا مِنْ هَذَا الْبَرْحَ وَاللَّهِ مَا فَارَقَنَا مُنْذُ غَلَسٍ يَرْمِينَا حَتَّى انْتَزَعَ كُلَّ شَيْءٍ فِي أَيْدِينَا قَالَ فَلْيَقُمْ إِلَيْهِ نَفَرٌ مِنْكُمْ أَرْبَعَةٌ قَالَ فَصَعِدَ إِلَيَّ مِنْهُمْ أَرْبَعَةٌ فِي الْجَبَلِ قَالَ فَلَمَّا أَمْكَنُونِي مِنْ الْكَلَامِ قَالَ قُلْتُ هَلْ تَعْرِفُونِي قَالُوا لَا وَمَنْ أَنْتَ قَالَ قُلْتُ أَنَا سَلَمَةُ بْنُ الْأَكْوَعِ وَالَّذِي كَرَّمَ وَجْهَ مُحَمَّدٍ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ لَا أَطْلُبُ رَجُلًا مِنْكُمْ إِلَّا أَدْرَكْتُهُ وَلَا يَطْلُبُنِي رَجُلٌ مِنْكُمْ فَيُدْرِكَنِي قَالَ أَحَدُهُمْ أَنَا أَظُنُّ قَالَ فَرَجَعُوا فَمَا بَرِحْتُ مَكَانِي حَتَّى رَأَيْتُ فَوَارِسَ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ يَتَخَلَّلُونَ الشَّجَرَ قَالَ فَإِذَا أَوَّلُهُمْ الْأَخْرَمُ الْأَسَدِيُّ عَلَى إِثْرِهِ أَبُو قَتَادَةَ الْأَنْصَارِيُّ وَعَلَى إِثْرِهِ الْمِقْدَادُ بْنُ الْأَسْوَدِ الْكِنْدِيُّ قَالَ فَأَخَذْتُ بِعِنَانِ الْأَخْرَمِ قَالَ فَوَلَّوْا مُدْبِرِينَ قُلْتُ يَا أَخْرَمُ احْذَرْهُمْ لَا يَقْتَطِعُوكَ حَتَّى يَلْحَقَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَأَصْحَابُهُ قَالَ يَا سَلَمَةُ إِنْ كُنْتَ تُؤْمِنُ بِاللَّهِ وَالْيَوْمِ الْآخِرِ وَتَعْلَمُ أَنَّ الْجَنَّةَ حَقٌّ وَالنَّارَ حَقٌّ فَلَا تَحُلْ بَيْنِي وَبَيْنَ الشَّهَادَةِ قَالَ فَخَلَّيْتُهُ فَالْتَقَى هُوَ وَعَبْدُ الرَّحْمَنِ قَالَ فَعَقَرَ بِعَبْدِ الرَّحْمَنِ فَرَسَهُ وَطَعَنَهُ عَبْدُ الرَّحْمَنِ فَقَتَلَهُ وَتَحَوَّلَ عَلَى فَرَسِهِ وَلَحِقَ أَبُو قَتَادَةَ فَارِسُ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ بِعَبْدِ الرَّحْمَنِ فَطَعَنَهُ فَقَتَلَهُ فَوَالَّذِي كَرَّمَ وَجْهَ مُحَمَّدٍ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ لَتَبِعْتُهُمْ أَعْدُو عَلَى رِجْلَيَّ حَتَّى مَا أَرَى وَرَائِي مِنْ أَصْحَابِ مُحَمَّدٍ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَلَا غُبَارِهِمْ شَيْئًا حَتَّى يَعْدِلُوا قَبْلَ غُرُوبِ الشَّمْسِ إِلَى شِعْبٍ فِيهِ مَاءٌ يُقَالُ لَهُ ذَو قَرَدٍ لِيَشْرَبُوا مِنْهُ وَهُمْ عِطَاشٌ قَالَ فَنَظَرُوا إِلَيَّ أَعْدُو وَرَاءَهُمْ فَخَلَّيْتُهُمْ عَنْهُ يَعْنِي أَجْلَيْتُهُمْ عَنْهُ فَمَا ذَاقُوا مِنْهُ قَطْرَةً قَالَ وَيَخْرُجُونَ فَيَشْتَدُّونَ فِي ثَنِيَّةٍ قَالَ فَأَعْدُو فَأَلْحَقُ رَجُلًا مِنْهُمْ فَأَصُكُّهُ بِسَهْمٍ فِي نُغْضِ كَتِفِهِ قَالَ قُلْتُ خُذْهَا وَأَنَا ابْنُ الْأَكْوَعِ وَالْيَوْمُ يَوْمُ الرُّضَّعِ قَالَ يَا ثَكِلَتْهُ أُمُّهُ أَكْوَعُهُ بُكْرَةَ قَالَ قُلْتُ نَعَمْ يَا عَدُوَّ نَفْسِهِ أَكْوَعُكَ بُكْرَةَ قَالَ وَأَرْدَوْا فَرَسَيْنِ عَلَى ثَنِيَّةٍ قَالَ فَجِئْتُ بِهِمَا أَسُوقُهُمَا إِلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَالَ وَلَحِقَنِي عَامِرٌ بِسَطِيحَةٍ فِيهَا مَذْقَةٌ مِنْ لَبَنٍ وَسَطِيحَةٍ فِيهَا مَاءٌ فَتَوَضَّأْتُ وَشَرِبْتُ ثُمَّ أَتَيْتُ رَسُولَ اللّ
[Abu Bakrs bin Abu Sjaba] mums ir teicis [Hasims Ibnuls Kasims]. -citā veidā ir teikts-ir mums ir teicis [Išaks bin Ibrahims] mums ir teicis [Abu Amirs Al Akādi] gan no [Ikrimas bin Amara]. -citā veidā ir teikts-ir mums ir teicis [Abdullah bin 'Abdurrahmans Ad Darimi], un šis ir hadīts. Mums ir ziņots, ka [Abu Ali Al Hanafi Ubaidullah bin Abdul Majid] mums ir teicis [Ikrima] - proti, Ibn Amars - man [Ijass bin Salamahs] no [viņa tēva] ir teicis: "Mēs reiz cīnījāmies ar Allāha vēstnesi (miers un svētība viņam) uz Hudaibiju, tajā laikā mūsu bija četrpadsmit simti, un mēs atvedām tikai piecdesmit kazas, tāpēc kazas piena daudzums nebija pietiekams, lai mēs to izdzertu." Pēc tam pravietis (miers ar viņu) sēdēja pie akas, lūdzot Dievu vai spļaujot uz tās. Pateicoties lūgšanai, ko pravietis (miers ar viņu) skaitīja, malkojot kazas pienu, mēs visi varējām dzert pienu pēc sirds patikas. Tad Pravietis (miers ar viņu) uzaicināja mūs izrādīt viņam uzticību zem koka. Es zvērēju uzticību Pravietim (miers ar viņu) pirmajā grupā. Pēc tam viņš turpināja saņemt iniciācijas no draugiem, kas tajā laikā bija klāt. Kad viņš sasniedza grupu vidū, Pravietis (miers ar viņu) man teica: "Lai Dievs tevi svētī, ak Salamah!" Es arī viņam teicu: "Esmu zvērējis tev uzticību pirmajā grupā, ak Allāha vēstnesis!" Bet tā vietā viņš man teica: "Uzvedies vēlreiz, ak Salamah!" Es beidzot izpildīju viņa lūgumu. Kad viņš redzēja, ka man vispār nav ieroču, pravietis (miers viņam) man iedeva vairogu. Tad viņš saņēma vēl vienu iesvētību no pēdējās grupas. Tajā laikā viņš man atkal jautāja: "Kāpēc tu man neuzticies, ak Salamah?" Es atbildēju: "Esmu zvērējis tev uzticību, ak Allāha vēstnesis, patiesībā esmu zvērējis tev uzticību divreiz, proti, pirmajai grupai un vidējai grupai." Tad Pravietis (miers viņam) teica: "Uzņemies uzticību vēlreiz, ak Salamah!" Visbeidzot es viņam zvērēju uzticību trešo reizi. Pēc uzticības zvēresta došanas Pravietis (miers viņam) man jautāja: "Ak Salamah, kur ir vairogi un aizsargi, ko es tev devu?" Es mēģināju izskaidrot viņa jautājumu: “Ak, Allāha vēstnesis, iepriekš es satiku savu tēvoci Amiru, izrādās, ka arī viņam vispār nav ieroču, tāpēc es viņam iedevu vairogu.” Izdzirdot šo skaidrojumu, pravietis (miers viņam) pasmaidīja un teica: “Patiešām, tu esi tāds, kā teica senie: “Ak, Allāh, ak, mans rabīns, dod man mīļāko, kuru es mīlu vairāk par sevi pašu.” Pēc dažām dienām mušriks aicināja mūs noslēgt mieru, vispirms nosūtot kurjeru. Pēc neilga procesa mēs beidzot vienojāmies noslēgt mieru. Iepriekš es biju Talhah ibn Ubaidillah kalps, mans uzdevums bija dot ūdeni zirgiem un tos mazgāt. Kā atlīdzību par viņa kalpošanu es saņēmu no viņa ēdienu. Es biju apņēmies pamest savu ģimeni un bagātību, lai emigrētu Allāha un Viņa vēstneša ceļā. Kad miera līgums starp mums un Mekas iedzīvotājiem bija noslēgts, lai mēs varētu sazināties viens ar otru, kādu dienu es devos uz kokiem, lai atpūstos zem tiem. Kamēr es gulēju zem šī koka, pēkšņi ieradās četri politeisti no Mekas iedzīvotājiem un tenkoja par Allāha vēstnesi (lai viņam ir miers un Allāha svētība), līdz es sadusmojos uz viņiem. Tad es pārvietojos uz citu koka stumbru, vērojot, kā viņi pakar savus ieročus, un tad viņi aizmiga. Tajā brīdī pēkšņi es dzirdēju balsi saucam no gravas dibena: "Ak, Muhadžirun, Ibn Zunaims ir nogalināts." Es nekavējoties izvilku ārā un devos pie četriem politeistiem, kuri gulēja, un paņēmu viņu ieročus." Salamahs turpināja: "Pēc tam es viņiem teicu: "Pie Tā, kurš ir pagodinājis Muhameda vaigu, ikvienam no jums, kurš uzdrošināsies pacelt galvu, es sitīšu viņam pa kaklu." Visbeidzot, es atvedu četrus Kurasi neticīgos Allāha vēstneša (lai viņam ir miers un Allāha svētība) priekšā. Tajā pašā laikā es redzēju Amiru, savu tēvoci. Izrādījās, ka viņš arī veda Kureišu vīrieti vārdā Mikrazs, lai viņu atvestu pie pravieša (miers ar viņu). Kureišu vīrietim vārdā Mikrazs tika atļauts jāt ar zirgu, kuram, kā izrādījās, sekoja aptuveni trīsdesmit politeistu starp viņa vīriem. Uz brīdi pravietis (miers ar viņu) paskatījās uz viņiem un teica: "Lieciet viņiem mierā, jo viņi nesīs savu netaisnību no sākuma līdz beigām." Tad Pravietis (miers ar viņu) viņiem piedeva, un tad Allāhs atklāja pantu: "Un Viņš ir tas, kas atturēja viņu rokas no jūsu iznīcināšanas un atturēja jūsu rokas no viņu iznīcināšanas Mekas pilsētas vidū pēc tam, kad Allāhs jūs pārliecināja pār viņiem" - Jautājumi. Al Fath: 24-. Pēc šī incidenta mēs kopā atgriezāmies Medīnas pilsētā ar uzvaru. Bet vispirms mēs kaut kur apstājāmies. Tikmēr attālums starp mums un Bani Lihyan tajā laikā bija tikai kalns, saskaņā ar man zināmo informāciju, arī Bani Lihyan bija starp politeistiem. Tad pravietis (miers ar viņu) paziņoja, ka viņš piedos ikvienam, kurš varēs uzkāpt kalnā naktī. Patiešām, kalns, kas atradās viņu priekšā, šķita izaicinājums pravietim (miers ar viņu) un viņa pavadoņiem, kas tajā laikā bija klāt. Tajā pašā naktī man izdevās uzkāpt kalnā divas vai trīs reizes. Visbeidzot, mēs nonācām Medīnas pilsētā. Tad pravietis (miers ar viņu) sūtīja Rabu - savu kalpu - pavadīt kamieli, kas nesa diezgan lielu kravu, tad es arī pavadīju Rabu Talhas zirgā. Nākamajā dienā es dzirdēju informāciju, ka Abdurrahmans Al Fazari grasās pārtvert mūsu grupu. Izrādījās, ka informācija bija patiesa, Abdurrahmanam izdevās notvert pravieša (miers ar viņu) kamieli un tā kravu. Mēs pat dzirdējām, ka viņam izdevās nogalināt cilvēku, kas jāja uz kamieļa. Toreiz es teicu Rabaham: “Ak, Rabaha, ņem šo zirgu un nodod to Talhah bin Ubaidullah, neaizmirsti informēt Allāha vēstnesi (miers ar viņu), ka politeisti ir sagūstījuši kamieļu grupu, ko viņš sūtījis.” Pēc tam es uzkāpu kalnā, vērsts pret Medīnas pilsētu, un skaļā balsī iekliedzos: “Ak, cilvēki!” Trīs reizes pēc kārtas. Tad es nokāpu no kalna, turpinot šaut bultas uz ienaidnieka mērķiem, vienlaikus, lai mierinātu savu sirdi, dungodams: “Es esmu Al Akvas dēls, šodien ir iznīcības diena!” Pa ceļam, lai vajātu ienaidnieku, es satiku vīrieti no politeistiem. Tad es sāku tēmēt uz viņu bultas. Neilgi pēc tam man izdevās iedūrīt bultu tieši viņa plecā, no tālienes es viņam teicu: "Nogaršo šo bultu, es esmu Al Akvas dēls", šodien ir iznīcības diena. Salama teica: "Pie Allāha, es turpināju šaut bultas uz ienaidnieku. Pēkšņi no priekšpuses es ieraudzīju ienaidnieku, kas jāja zirgā, nākam man pretī. Tad es paslēpos aiz resna koka. Tiklīdz ienaidnieks, kas jāja zirgā, pagāja garām, es nekavējoties izšāvu savu bultu un man izdevās viņu ievainot. Neilgi pēc tam ieradās vēl vairāki ienaidnieka karavīri. Bet, tāpat kā iepriekš, es nekavējoties uzkāpu kalnā. No kalna virsotnes es mēģināju apturēt viņu virzību, metot viņiem akmeņus, un tas izrādījās veiksmīgi. Viņi sakārtoti atkāpās un ļāva man turpināt viņus vajāt. Tā kā viņi jutās smagi ar nesamo nastu, viņi beidzot nometa lielāko daļu savu krājumu no Allāha vēstneša (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) kamieļa, ko viņi bija paņēmuši, lai tas būtu vieglāks un viņi varētu aizbēgt ar savu transportlīdzekli. Es turpināju viņiem sekot, šaujot bultas. Es arī ar akmeņiem atstāju pēdas uz ceļiem, lai Allāha Vēstnesis (lai viņam ir miers un Allāha svētība) un viņa biedri zinātu, ko esmu nodarījis ienaidniekiem. Politeistu karaspēks bija saspiests kopā, mēģinot nokāpt no kalna pa šauro taku. Par laimi, Fulans bin Badri Al Fazari bija gatavs viņiem palīdzēt. Tad viņi apsēdās atpūsties, jo bija pārguruši, kamēr es sēdēju uz kalna. No kalna virsotnes es dzirdēju, kā Al Fazari jautāja saviem biedriem, kuri tikko bija nokāpuši no kalna: "Kas tas ir? Kas ar jums noticis?" Viņi atbildēja: "Mēs esam noguruši, pie Allāha, mēs neizturējām nakts beigas, bet mūs pastāvīgi apbēra ar bultām, tāpēc mēs izmetām lielāko daļu savu krājumu." Tad Al Fazari pavēlēja četriem no viņiem nostāties man pretī, un visbeidzot visi četri metās kalnā, lai stātos man pretī. Kad attālums starp mani un viņiem bija pietiekams, lai viņi dzirdētu manu balsi, es iesaucos: "Ak, jūs četri, vai jūs mani atpazīstat?" "viņi atbildēja: "Nē, mēs jūs nepazīstam, kas jūs patiesībā esat?" Es atbildēju: "Esmu Salamahs bin Al Akva," pie Tā, kas slavināja Muhameda seju, es neļaušu jums dzīvot, varbūt arī jūs neļausiet man dzīvot." Tad es dzirdēju vienu no četriem cilvēkiem atbildam, kā es teicu. Pirms es paspēju pakustēties, pēkšņi es ieraudzīju vairākus Allāha vēstneša (sallallaahu 'alaihi wasallam) biedrus, kas jāja ar zirgiem, nākot ārā no koku krūmiem uz turieni, kur biju." Salamahs teica: "Pirmais, ko es ieraudzīju, bija Akhrams Al Asadi, kam sekoja Abu Katadahs Al Ansari. Pēc tam parādījās Mikdads bin Aswads Al Kindi." Salamahs turpināja: "Tad es satvēru Ahrama zirga grožus, un izrādījās, ka viņi steidzās man palīgā." Es nekavējoties teicu: “Ak, Ahrām, uzmanies no viņiem, neļauj viņiem tevi ievainot vai nodarīt ļaunumu, kamēr neieradīsies pastiprinājums no Allāha vēstneša (sallallaahu 'alaihi wasallam) un citiem biedriem.” Viņš atbildēja: “Ak, Salamah, ja tu patiesi tici Allāham un Allāham, un Tiesas dienai, un esi pārliecināts, ka debesis un elle ir patiesas, tad neliedz man sasniegt mocekļa nāvi.” Salamah teica: “Tad es ļāvu viņam iet uz priekšu, lai cīnītos viens pret vienu, tad Abdurrahmans nāca uz priekšu, lai stātos pretī Ahram. Sākumā viņam izdevās ievainot Abdurrahmana zirgu, bet beigās Abdurrahmans spēja sadurt Ahramu, līdz viņš nokrita. Tad Abdurrahmans uzkāpa zirgā. Pēc tam Abu Katatada - Pravieša (sallallaahu 'alaihi wasallam) jātnieks - devās pretī Abdurrahmanam.” Tad Abu Katadahs varēja sadurt Abdurrahmanu un nogalināt viņu Tā dēļ, kurš pagodināja Muhameda (sallallaahu 'alaihi wasallam) vaigu. Es turpināju sekot viņiem kājām, līdz neredzēju nevienu no Muhameda (sallallaahu 'alaihi wasallam) draugiem, pat ne viņu putekļus. Saulrieta laikā viņi devās uz ceļa kalnā, kur bija avots, ko sauca par Dzu Kardu, lai padzertos, jo viņi bija izslāpuši. Salamahs teica: "Tad viņi redzēja mani skrienam viņiem pakaļ, es viņus aizšķērsoju no ezera, lai viņi nevarētu padzerties ne piliena ūdens." Salamahs teica: "Tad viņi pameta šo vietu un cīnījās pa kalnu nogāzēm." Salamahs turpināja: "Tad es skrēju un satiku vienu no viņiem, tad es iedūru viņam bultu tieši pleca kaula galā." Salama turpināja: “Tad es izsmieklīgā balsī teicu: “Mēģini izvilkt bultu, ko es iedūru, es esmu Al Akvas dēls”, šodien ir iznīcības diena.” Ienaidnieks teica: “Cik neveiksmīgs rīts, vai tu tiešām esi Akva?” Es atbildēju: “Tieši tā, Allāha ienaidniek, es esmu Akva”, kas agrā rītā tev nes neveiksmi.” Akva turpināja: “Ienaidnieks kalna nogāzē ievainoja divus savus zirgus. Es tos abus aizvedu pie Pravieša (miers ar viņu). Amirs sekoja man, nesot ādas geribu ar divām kabatām, vienu piepildītu ar piena maisījumu, bet otru ar tīru ūdeni. Es nomazgājos un padzēros, tad satiku Pravieti (miers ar viņu), kurš atradās pie ūdens avota, no kura es neļāvu ienaidniekam dzert.” Izrādījās, ka Allāha vēstnesis bija paņēmis visus kamieļus un visu, ko biju izglābis no politeistu karaspēka, kā arī šķēpu un burdas audumu. Tajā laikā Bilāls bija nokāvis vienu kamieli no vairākiem kamieļiem, ko biju izglābis no mušrikiešiem, tad viņš paņēma tā aknas un kupri un sadedzināja to, pēc tam piedāvājot to Allāha vēstnesim (sallallaahu 'alaihi wasallam). Salama turpināja: "Es teicu: "Ak, Allāha vēstnesis, ļauj man izvēlēties simts vīrus no ienaidnieka armijas, tad es sekošu viņiem, līdz neviens mums neinformēs par mūsu pozīciju, izņemot to, ka es nogriezīšu viņiem kaklus." Salama teica: "Tad Allāha vēstnesis (sallallaahu 'alaihi wasallam) pasmaidīja tā, ka viņa dzerokļi tajā dienā bija skaidri redzami. Tad viņš jautāja: "Ak, Salama, vai tu esi gatavs tam, ko tu darīsi?" Es atbildēju: "Jā, pie Tā, kurš tevi ir pagodinājis." Tad viņš teica: “Zini, ak Salama, ka viņi tagad atrodas Ghatafanas tautas teritorijā.” Salama teica: “Tad no Ghatafanas ieradās kāds vīrs un teica: “Tas un tas viņiem nokāva kamieli, un, kad viņi to nodīrāja, viņi pēkšņi ieraudzīja putekļus, tāpēc panikā aizbēga.” Nākamajā dienā Allāha vēstnesis (lai miers un Allāha svētība ir ar viņu) teica: “Labākais jātnieks šodien ir Abu Katada, un labākais kājnieks ir Salama.” Salama turpināja: “Tad Allāha vēstnesis (lai miers un Allāha svētība ir ar viņu) man iedeva divus šķēpus, vienu jātniekiem un vienu kājniekiem, un es tos savienoju vienā. Tad mēs atgriezāmies Medīnā, un es jāju aiz Allāha vēstneša (lai miers un Allāha svētība ir ar viņu) pa Adzbu.” Salama teica: “Kamēr mēs bijām ceļā,” sacīja Salama, “Ansāra biedrs uzaicināja mūs uz sprinta sacensībām. Salama teica: “Tad Ansara biedrs jautāja: “Vai nav neviena, kas vēlas steigties uz Medīnu?”, un viņš to atkārtoja vairākas reizes.” Salama turpināja: “Pēc tam, kad es viņu uzklausīju, es teicu: “Vai jūs vēlaties godināt cēlu cilvēku, vai arī vēlaties iegūt prestižu ievērojamas personas priekšā?” Viņš atbildēja: “Nē, bet Allāha vēstnesim (miers un svētība viņam).” Salama turpināja: “Es teicu: “Ak, Allāha vēstnesis, pie mana tēva un mātes, ļauj man pieņemt vīrieša rases izaicinājumu!” Viņš atbildēja: “Lūdzu, ja vēlies.” Salama teica: “Sāksim.” Tad es skrēju ar kājām, patiesībā es apzināti ļāvu viņam uzkāpt kalnā vai divos, jo baidījos, ka viņam pietrūks enerģijas, tad es skrēju garām viņa pēdām un joprojām ļāvu viņam uzkāpt kalnā vai divos. Tad es atkal skrēju, cik ātri vien varēju, līdz varēju viņu satikt.” Salama teica: “Tad es uzsita viņam pa pleciem.” Salama turpināja: “Es teicu: “Pie Allāha, tu esi bijis pirms tevis.”” - Ijasijs teica; es domāju, ka Salama teica: “Es esmu bijis pirms viņa līdz Medīnai.” Salama turpināja: “Pie Allāha, kad mēs bijām…”