Hadith Representative
Nabi tidak menceraikan istri-istrinya, melainkan bersumpah menjauhi mereka selama satu bulan
Imam Bukhari : 2288حَدَّثَنَا يَحْيَى بْنُ بُكَيْرٍ حَدَّثَنَا اللَّيْثُ عَنْ عُقَيْلٍ عَنْ ابْنِ شِهَابٍ قَالَ أَخْبَرَنِي عُبَيْدُ اللَّهِ بْنُ عَبْدِ اللَّهِ بْنِ أَبِي ثَوْرٍ عَنْ عَبْدِ اللَّهِ بْنِ عَبَّاسٍ رَضِيَ اللَّهُ عَنْهُمَا قَالَلَمْ أَزَلْ حَرِيصًا عَلَى أَنْ أَسْأَلَ عُمَرَ رَضِيَ اللَّهُ عَنْهُ عَنْ الْمَرْأَتَيْنِ مِنْ أَزْوَاجِ النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ اللَّتَيْنِ قَالَ اللَّهُ لَهُمَا{ إِنْ تَتُوبَا إِلَى اللَّهِ فَقَدْ صَغَتْ قُلُوبُكُمَا }فَحَجَجْتُ مَعَه فَعَدَلَ وَعَدَلْتُ مَعَهُ بِالْإِدَاوَةِ فَتَبَرَّزَ حَتَّى جَاءَ فَسَكَبْتُ عَلَى يَدَيْهِ مِنْ الْإِدَاوَةِ فَتَوَضَّأَ فَقُلْتُ يَا أَمِيرَ الْمُؤْمِنِينَ مَنْ الْمَرْأَتَانِ مِنْ أَزْوَاجِ النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ اللَّتَانِ قَالَ اللَّهُ عَزَّ وَجَلَّ لَهُمَا{ إِنْ تَتُوبَا إِلَى اللَّهِ فَقَدْ صَغَتْ قُلُوبُكُمَا }فَقَالَ وَا عَجَبِي لَكَ يَا ابْنَ عَبَّاسٍ عَائِشَةُ وَحَفْصَةُ ثُمَّ اسْتَقْبَلَ عُمَرُ الْحَدِيثَ يَسُوقُهُ فَقَالَ إِنِّي كُنْتُ وَجَارٌ لِي مِنْ الْأَنْصَارِ فِي بَنِي أُمَيَّةَ بْنِ زَيْدٍ وَهِيَ مِنْ عَوَالِي الْمَدِينَةِ وَكُنَّا نَتَنَاوَبُ النُّزُولَ عَلَى النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَيَنْزِلُ يَوْمًا وَأَنْزِلُ يَوْمًا فَإِذَا نَزَلْتُ جِئْتُهُ مِنْ خَبَرِ ذَلِكَ الْيَوْمِ مِنْ الْأَمْرِ وَغَيْرِهِ وَإِذَا نَزَلَ فَعَلَ مِثْلَهُ وَكُنَّا مَعْشَرَ قُرَيْشٍ نَغْلِبُ النِّسَاءَ فَلَمَّا قَدِمْنَا عَلَى الْأَنْصَارِ إِذَا هُمْ قَوْمٌ تَغْلِبُهُمْ نِسَاؤُهُمْ فَطَفِقَ نِسَاؤُنَا يَأْخُذْنَ مِنْ أَدَبِ نِسَاءِ الْأَنْصَارِ فَصِحْتُ عَلَى امْرَأَتِي فَرَاجَعَتْنِي فَأَنْكَرْتُ أَنْ تُرَاجِعَنِي فَقَالَتْ وَلِمَ تُنْكِرُ أَنْ أُرَاجِعَكَ فَوَاللَّهِ إِنَّ أَزْوَاجَ النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ ليُرَاجِعْنَهُ وَإِنَّ إِحْدَاهُنَّ لَتَهْجُرُهُ الْيَوْمَ حَتَّى اللَّيْلِ فَأَفْزَعَنِي فَقُلْتُ خَابَتْ مَنْ فَعَلَ مِنْهُنَّ بِعَظِيمٍ ثُمَّ جَمَعْتُ عَلَيَّ ثِيَابِي فَدَخَلْتُ عَلَى حَفْصَةَ فَقُلْتُ أَيْ حَفْصَةُ أَتُغَاضِبُ إِحْدَاكُنَّ رَسُولَ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ الْيَوْمَ حَتَّى اللَّيْلِ فَقَالَتْ نَعَمْ فَقُلْتُ خَابَتْ وَخَسِرَتْ أَفَتَأْمَنُ أَنْ يَغْضَبَ اللَّهُ لِغَضَبِ رَسُولِهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَتَهْلِكِينَ لَا تَسْتَكْثِرِي عَلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَلَا تُرَاجِعِيهِ فِي شَيْءٍ وَلَا تَهْجُرِيهِ وَاسْأَلِينِي مَا بَدَا لَكِ وَلَا يَغُرَّنَّكِ أَنْ كَانَتْ جَارَتُكَ هِيَ أَوْضَأَ مِنْكِ وَأَحَبَّ إِلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ يُرِيدُ عَائِشَةَ وَكُنَّا تَحَدَّثْنَا أَنَّ غَسَّانَ تُنْعِلُ النِّعَالَ لِغَزْوِنَا فَنَزَلَ صَاحِبِي يَوْمَ نَوْبَتِهِ فَرَجَعَ عِشَاءً فَضَرَبَ بَابِي ضَرْبًا شَدِيدًا وَقَالَ أَنَائِمٌ هُوَ فَفَزِعْتُ فَخَرَجْتُ إِلَيْهِ وَقَالَ حَدَثَ أَمْرٌ عَظِيمٌ قُلْتُ مَا هُوَ أَجَاءَتْ غَسَّانُ قَالَ لَا بَلْ أَعْظَمُ مِنْهُ وَأَطْوَلُ طَلَّقَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ نِسَاءَهُ قَالَ قَدْ خَابَتْ حَفْصَةُ وَخَسِرَتْ كُنْتُ أَظُنُّ أَنَّ هَذَا يُوشِكُ أَنْ يَكُونَ فَجَمَعْتُ عَلَيَّ ثِيَابِي فَصَلَّيْتُ صَلَاةَ الْفَجْرِ مَعَ النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَدَخَلَ مَشْرُبَةً لَهُ فَاعْتَزَلَ فِيهَا فَدَخَلْتُ عَلَى حَفْصَةَ فَإِذَا هِيَ تَبْكِي قُلْتُ مَا يُبْكِيكِ أَوَلَمْ أَكُنْ حَذَّرْتُكِ أَطَلَّقَكُنَّ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَالَتْ لَا أَدْرِي هُوَ ذَا فِي الْمَشْرُبَةِ فَخَرَجْتُ فَجِئْتُ الْمِنْبَرَ فَإِذَا حَوْلَهُ رَهْطٌ يَبْكِي بَعْضُهُمْ فَجَلَسْتُ مَعَهُمْ قَلِيلًا ثُمَّ غَلَبَنِي مَا أَجِدُ فَجِئْتُ الْمَشْرُبَةَ الَّتِي هُوَ فِيهَا فَقُلْتُ لِغُلَامٍ لَهُ أَسْوَدَ اسْتَأْذِنْ لِعُمَرَ فَدَخَلَ فَكَلَّمَ النَّبِيَّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ ثُمَّ خَرَجَ فَقَالَ ذَكَرْتُكَ لَهُ فَصَمَتَ فَانْصَرَفْتُ حَتَّى جَلَسْتُ مَعَ الرَّهْطِ الَّذِينَ عِنْدَ الْمِنْبَرِ ثُمَّ غَلَبَنِي مَا أَجِدُ فَجِئْتُ فَذَكَرَ مِثْلَهُ فَجَلَسْتُ مَعَ الرَّهْطِ الَّذِينَ عِنْدَ الْمِنْبَرِ ثُمَّ غَلَبَنِي مَا أَجِدُ فَجِئْتُ الْغُلَامَ فَقُلْتُ اسْتَأْذِنْ لِعُمَرَ فَذَكَرَ مِثْلَهُ فَلَمَّا وَلَّيْتُ مُنْصَرِفًا فَإِذَا الْغُلَامُ يَدْعُونِي قَالَ أَذِنَ لَكَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَدَخَلْتُ عَلَيْهِ فَإِذَا هُوَ مُضْطَجِعٌ عَلَى رِمَالِ حَصِيرٍ لَيْسَ بَيْنَهُ وَبَيْنَهُ فِرَاشٌ قَدْ أَثَّرَ الرِّمَالُ بِجَنْبِهِ مُتَّكِئٌ عَلَى وِسَادَةٍ مِنْ أَدَمٍ حَشْوُهَا لِيفٌ فَسَلَّمْتُ عَلَيْهِ ثُمَّ قُلْتُ وَأَنَا قَائِمٌ طَلَّقْتَ نِسَاءَكَ فَرَفَعَ بَصَرَهُ إِلَيَّ فَقَالَ لَا ثُمَّ قُلْتُ وَأَنَا قَائِمٌ أَسْتَأْنِسُ يَا رَسُولَ اللَّهِ لَوْ رَأَيْتَنِي وَكُنَّا مَعْشَرَ قُرَيْشٍ نَغْلِبُ النِّسَاءَ فَلَمَّا قَدِمْنَا عَلَى قَوْمٍ تَغْلِبُهُمْ نِسَاؤُهُمْ فَذَكَرَهُ فَتَبَسَّمَ النَّبِيُّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ ثُمَّ قُلْتُ لَوْ رَأَيْتَنِي وَدَخَلْتُ عَلَى حَفْصَةَ فَقُلْتُ لَا يَغُرَّنَّكِ أَنْ كَانَتْ جَارَتُكِ هِيَ أَوْضَأَ مِنْكِ وَأَحَبَّ إِلَى النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ يُرِيدُ عَائِشَةَ فَتَبَسَّمَ أُخْرَى فَجَلَسْتُ حِينَ رَأَيْتُهُ تَبَسَّمَ ثُمَّ رَفَعْتُ بَصَرِي فِي بَيْتِهِ فَوَاللَّهِ مَا رَأَيْتُ فِيهِ شَيْئًا يَرُدُّ الْبَصَرَ غَيْرَ أَهَبَةٍ ثَلَاثَةٍ فَقُلْتُ ادْعُ اللَّهَ فَلْيُوَسِّعْ عَلَى أُمَّتِكَ فَإِنَّ فَارِسَ وَالرُّومَ وُسِّعَ عَلَيْهِمْ وَأُعْطُوا الدُّنْيَا وَهُمْ لَا يَعْبُدُونَ اللَّهَ وَكَانَ مُتَّكِئًا فَقَالَ أَوَفِي شَكٍّ أَنْتَ يَا ابْنَ الْخَطَّابِ أُولَئِكَ قَوْمٌ عُجِّلَتْ لَهُمْ طَيِّبَاتُهُمْ فِي الْحَيَاةِ الدُّنْيَا فَقُلْتُ يَا رَسُولَ اللَّهِ اسْتَغْفِرْ لِي فَاعْتَزَلَ النَّبِيُّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ مِنْ أَجْلِ ذَلِكَ الْحَدِيثِ حِينَ أَفْشَتْهُ حَفْصَةُ إِلَى عَائِشَةَ وَكَانَ قَدْ قَالَ مَا أَنَا بِدَاخِلٍ عَلَيْهِنَّ شَهْرًا مِنْ شِدَّةِ مَوْجِدَتِهِ عَلَيْهِنَّ حِينَ عَاتَبَهُ اللَّهُ فَلَمَّا مَضَتْ تِسْعٌ وَعِشْرُونَ دَخَلَ عَلَى عَائِشَةَ فَبَدَأَ بِهَا فَقَالَتْ لَهُ عَائِشَةُ إِنَّكَ أَقْسَمْتَ أَنْ لَا تَدْخُلَ عَلَيْنَا شَهْرًا وَإِنَّا أَصْبَحْنَا لِتِسْعٍ وَعِشْرِينَ لَيْلَةً أَعُدُّهَا عَدًّا فَقَالَ النَّبِيُّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ الشَّهْرُ تِسْعٌ وَعِشْرُونَ وَكَانَ ذَلِكَ الشَّهْرُ تِسْعًا وَعِشْرِينَ قَالَتْ عَائِشَةُ فَأُنْزِلَتْ آيَةُ التَّخْيِيرِ فَبَدَأَ بِي أَوَّلَ امْرَأَةٍ فَقَالَ إِنِّي ذَاكِرٌ لَكِ أَمْرًا وَلَا عَلَيْكِ أَنْ لَا تَعْجَلِي حَتَّى تَسْتَأْمِرِي أَبَوَيْكِ قَالَتْ قَدْ أَعْلَمُ أَنَّ أَبَوَيَّ لَمْ يَكُونَا يَأْمُرَانِي بِفِرَاقِكَ ثُمَّ قَالَ إِنَّ اللَّهَ قَالَ{ يَا أَيُّهَا النَّبِيُّ قُلْ لِأَزْوَاجِكَ إِلَى قَوْلِهِ عَظِيمًا }قُلْتُ أَفِي هَذَا أَسْتَأْمِرُ أَبَوَيَّ فَإِنِّي أُرِيدُ اللَّهَ وَرَسُولَهُ وَالدَّارَ الْآخِرَةَ ثُمَّ خَيَّرَ نِسَاءَهُ فَقُلْنَ مِثْلَ مَا قَالَتْ عَائِشَةُ
[Jahja bin Bukairs] mums [Al Laits] no [Ukailas] no [Ibn Šihaba] teica, man [Ubaidullah bin Abdullah bin Abu Caur] no [Abdullah bin Abbas radliallahu 'anhuma] teica: "Es vienmēr ar entuziasmu jautāju [Umāram] par divām sievietēm starp pravieša (miers un svētība viņam) sievām, kurām Allāhs abām teica: "Ja jūs abi nožēlosiet grēkus Allāha priekšā, tad patiesi jūsu abu sirdis būs noskaņotas pieņemt labestību" (Koraksts At-Tahrim 4): "Es viņu apmeklēju, bet viņš no manis izvairījās, un es sekoju viņam, nesot ādas maisu, kas piepildīts ar ūdeni, līdz viņš atnāca, tad es lēju ūdeni no ūdens maisa uz viņa abām rokām, līdz viņš nomazgājās." "Es tevi pārsteidzu, ak Ibn Abbas! Viņš ir Aisija un Hafšaha." Tad Umārs pieminēja hadītu, viņš teica: "Mans kaimiņš no ansāru cilts un es bijām Banu Umayyah bin Zaid ciematā, kas pieder pie ticīgo cilts Medīnā, un mēs pārmaiņus tikāmies ar rasulu (sallallaahu 'alaihi wasallam). Kādu dienu es viņu satieku (sallallahu 'alaihi wasallam), citā dienā viņš viņu satiek (sallallahu 'alaihi wasallam). Kad pienāca mana kārta viņu satikt, es jautāju par atklāsmi, kas nāca tajā dienā, un citām lietām. Un, kad pienāca mana kaimiņa kārta, viņš izdarīja to pašu. Mēs esam kuruši, kas var pakļaut savas sievas, līdz brīdim, kad mēs nonācām pie ansāriem, izrādījās, ka viņi ir tauta, kuru pakļāva viņu sievas. Tad mūsu sievas nekavējoties atdarināja ansāru sieviešu paradumus. Kādu dienu es devu padomu savai sievai, bet viņa man to noliedza, un es aizliedzu viņai strīdēties ar mani, bet viņa teica: "Kāpēc tu man liedz strīdēties ar tevi?" Pie Allāha, tiešām, šodien Pravieša (miers un svētība viņam) sievas Viņu noliedza, un viena no viņām pat nerunāja ar Viņu līdz vakaram. Es biju šokēts, to dzirdot, un tad es teicu: "Ļoti bēdas tiem no jums, kas dara tādas lietas!" Tad es steidzos satikt Hafšahu un jautāju: "Ak, Hafšah, vai kāds no jums šodien ir noliedzis Allāha Vēstnesi (miers un svētība viņam) līdz vakaram?" Viņš atbildēja: "Jā." Es teicu: "Bēdas un zaudējums. Vai jūs jūtaties droši no Allāha dusmām, jo Viņa Vēstnesis (miers un svētība viņam) bija dusmīgs un jūs gājāt bojā? Neprasiet pārāk daudz no Pravieša (miers un svētība viņam) un nestrīdieties ar viņu par neko, un neizvairieties no sarunām ar viņu. Palūdz man, kas tev vajadzīgs, un neesi greizsirdīgs, ja tev ir - pravieša (miers ar viņu) sieva - tava mīļā, kura ir skaistāka un pravieša (miers ar viņu) vairāk mīlēta. Viņš domāja "Aisija radiallahu 'anha". Kādu dienu mēs runājām par gosāniem kā kurpniekiem, kas gatavoja mūsu kurpes karam. Tā nu mans draugs devās - satikt Allāha vēstnesi (miers ar viņu) - viņa kārtainajā dienā, tad viņš atgriezās "Išas laikā", ļoti skaļi pieklauvējot pie manas mājas un sakot: "Vai viņš guļ?" Es biju šokēts, tad devos viņam pretī. Viņš teica: "Ir radusies liela problēma." Es jautāju: "Kas tā par problēmu? Vai gosāni jau ir atnākuši?" Viņš atbildēja: "Nē, patiesībā lieta ir svarīgāka un ilgāka par šo problēmu. Pravietis (miers ar viņu) izšķīrās no savām sievām." Umars teica: “Kāda nelaime un zaudējums Hafšaham. Es domāju, ka tas nenotiks. Tāpēc es salocīju savas drēbes un tad lūdzu Fajr kopā ar pravieti (miers ar viņu), tad viņš iegāja augstā telpā un norobežojās tur. Tad es satiku Hafšahu, kurš raudāja, un jautāju: “Kas tevi lika raudāt, vai es tevi nebrīdināju? Vai pravietis (miers ar viņu) ir no tevis šķīries?” Viņš atbildēja: “Es nezinu, tagad viņš ir trimdā.” Tāpēc es izgāju ārā un devos uz kanceli un ieraudzīju, ka ap viņu bija sapulcējušies vairāki cilvēki – mazāk nekā desmit –, daži no kuriem raudāja. Tāpēc es kādu brīdi pasēdēju kopā ar viņiem, un tad es ļoti gribēju doties uz trimdas vietu, kur Viņš dzīvoja. Es teicu Asvadam, mazajam zēnam, kas viņam kalpoja: "Lūdz atļauju 'Umāram'?" Viņš iegāja un runāja ar Pravieti (lai miers un Allāha svētība ir ar viņu), tad iznāca un teica: "Esmu nodevis tavu nodomu, bet viņš klusē." Tad es atgriezos un sapulcējos ar cilvēkiem pie kanceles. Pēc brīža mana vēlme atkal parādījās, tāpēc es devos pie mazā zēna un, tāpat kā iepriekš, izteicu savu nodomu, un viņš atbildēja kā iepriekš. Tad es atkal apsēdos ar cilvēkiem pie kanceles. Tad mana vēlme atkal parādījās, tāpēc es atkal devos pie mazā zēna un teicu: "Lūdz atļauju 'Umāram'?" Viņš atbildēja kā iepriekš. Kad es grasījos atgriezties, mazais zēns mani pasauca un teica: "Allāha vēstnesis (lai miers un Allāha svētība ir ar viņu) atļauj tev ieiet." Tā nu es iegāju viņu sagaidīt, kurš gulēja smiltīs kā savā gultā, un starp viņu un smiltīm nebija gultas, tāpēc smiltis atstāja pēdas uz viņa sāniem. Viņš atbalstījās uz spilvena, kas bija izgatavots no ādas, kas bija pildīts ar kokosriekstu šķiedru. Es viņu sveicināju un, joprojām stāvot, teicu: "Vai tu esi šķīries no savām sievām?" Viņš paskatījās uz mani un teica: "Nē". Tad es teicu: "Vai tev ir slikti, jo tu mani redzēji?" Mēs esam Kureišas ļaudis, kas ir pieraduši pakļaut savas sievas. Kad mēs ieradāmies šeit, mēs satikām cilvēkus, kurus pakļāva viņu sievas. Tā Umars pastāstīja. Tad pravietis (miers viņam) pasmaidīja. Tad es teicu: "Ko darīt, ja tu redzētu mani satiekam Hafšahu, un es viņam teiktu: "Neesiet greizsirdīgs, ja ir kāda - pravieša (miers viņam) sieva - tava mīļā, kura ir skaistāka un pravieša (miers viņam) vairāk mīlēta." Umars domāja "miers viņam". Tāpēc viņš atkal pasmaidīja. Tad es apsēdos, kad ieraudzīju viņu smaidām, un tad paskatījos uz viņa māju. Pie Allāha, es tur neko neredzēju, jo manas acis paskatījās turp un atpakaļ ne mazāk kā trīs reizes. Tad es teicu: "Lūdziet Allāham paplašināt pasauli jūsu ummai, jo pat persieši un ramavi tika paplašināti un viņiem tika dota pasaule, lai gan viņi nepielūdza Allāhu." Tajā laikā viņš gulēja un teica: "Vai tu šaubies, ak Ibn Al Khathbob? Viņi ir tauta, kas ir paātrinājusi savu labestību šīs pasaules dzīvē." Es teicu: "Ak, Allāha vēstnesis, lūdz man piedošanu." Izrādījās, ka tieši mana šāda teikuma dēļ Rasulullah sallallaahu 'alaihi wasallam izolējās, kad Hafšahs to nodeva 'Aisijai radiallahu 'anha. Iepriekš Viņš bija teicis: Es nepalikšu pie viņiem nevienu mēnesi, jo Viņš bija uz viņiem dusmīgs pēc tam, kad Allāhs Viņu norāja. Kad bija pagājušas divdesmit deviņas dienas, pirmā persona, pie kuras viņš vērsās, bija 'Aisija. Tad Aiša viņam teica: "Tu esi zvērējis nenākt pie mums vienu mēnesi, turpretī šodien ir pagājusi tikai divdesmit devītā nakts, es to esmu saskaitījis." Tad Pravietis (miers un svētība viņam) teica: "Šajā mēnesī ir divdesmit deviņas dienas." Tajā mēnesī ir divdesmit deviņas dienas. Tad Aisija (miers un svētība viņam) teica: "Tad nonāca pants takhyiir - izvēle". Tāpēc Viņš sāka ar mani kā pirmo no Savām sievām. Viņš teica: "Patiesi, es jums kaut ko atgādinu, proti, nesteidzieties, kamēr nejautāsiet savu vecāku viedokli." Aisija (miers un svētība viņam) teica: "Es jau zinu, ka mani vecāki man nelika no jums šķirties." Tad viņa teica: "Patiesi, Allāhs ir teicis: "Ak, Pravieti, runājiet ar savām sievām līdz jūs nonāksiet pie Viņa vārda lielas atlīdzības" - QS Al Ahzab: 28-29-." Aisija, lai Allāhs ar viņu ir apmierināts, teica: "Vai tā pavēlēja mani vecāki? Patiesi, es dodu priekšroku Allāham, Viņa Vēstnesim un pēcnāves dzīvei." Tad Viņa sievas izvēlējās to pašu, un tad viņas teica: "Aisija, radiallahu 'anha."