Hadith Representative
Malaikat Jibril yang memancarkan air Zam-zam untuk Hajar dan Ismail
Imam Bukhari : 3113و حَدَّثَنِي عَبْدُ اللَّهِ بْنُ مُحَمَّدٍ حَدَّثَنَا عَبْدُ الرَّزَّاقِ أَخْبَرَنَا مَعْمَرٌ عَنْ أَيُّوبَ السَّخْتِيَانِيِّ وَكَثِيرِ بْنِ كَثِيرِ بْنِ الْمُطَّلِبِ بْنِ أَبِي وَدَاعَةَ يَزِيدُ أَحَدُهُمَا عَلَى الْآخَرِ عَنْ سَعِيدِ بْنِ جُبَيْرٍ قَالَ ابْنُ عَبَّاسٍ أَوَّلَ مَا اتَّخَذَ النِّسَاءُ الْمِنْطَقَ مِنْ قِبَلِ أُمِّ إِسْمَاعِيلَ اتَّخَذَتْ مِنْطَقًا لَتُعَفِّيَ أَثَرَهَا عَلَى سَارَةَ ثُمَّ جَاءَ بِهَا إِبْرَاهِيمُ وَبِابْنِهَا إِسْمَاعِيلَ وَهِيَ تُرْضِعُهُ حَتَّى وَضَعَهُمَا عِنْدَ الْبَيْتِ عِنْدَ دَوْحَةٍ فَوْقَ زَمْزَمَ فِي أَعْلَى الْمَسْجِدِ وَلَيْسَ بِمَكَّةَ يَوْمَئِذٍ أَحَدٌ وَلَيْسَ بِهَا مَاءٌ فَوَضَعَهُمَا هُنَالِكَ وَوَضَعَ عِنْدَهُمَا جِرَابًا فِيهِ تَمْرٌ وَسِقَاءً فِيهِ مَاءٌ ثُمَّ قَفَّى إِبْرَاهِيمُ مُنْطَلِقًا فَتَبِعَتْهُ أُمُّ إِسْمَاعِيلَ فَقَالَتْ يَا إِبْرَاهِيمُ أَيْنَ تَذْهَبُ وَتَتْرُكُنَا بِهَذَا الْوَادِي الَّذِي لَيْسَ فِيهِ إِنْسٌ وَلَا شَيْءٌ فَقَالَتْ لَهُ ذَلِكَ مِرَارًا وَجَعَلَ لَا يَلْتَفِتُ إِلَيْهَا فَقَالَتْ لَهُ أَاللَّهُ الَّذِي أَمَرَكَ بِهَذَا قَالَ نَعَمْ قَالَتْ إِذَنْ لَا يُضَيِّعُنَا ثُمَّ رَجَعَتْ فَانْطَلَقَ إِبْرَاهِيمُ حَتَّى إِذَا كَانَ عِنْدَ الثَّنِيَّةِ حَيْثُ لَا يَرَوْنَهُ اسْتَقْبَلَ بِوَجْهِهِ الْبَيْتَ ثُمَّ دَعَا بِهَؤُلَاءِ الْكَلِمَاتِ وَرَفَعَ يَدَيْهِ فَقَالَ رَبِّ { إِنِّي أَسْكَنْتُ مِنْ ذُرِّيَّتِي بِوَادٍ غَيْرِ ذِي زَرْعٍ عِنْدَ بَيْتِكَ الْمُحَرَّمِ حَتَّى بَلَغَ يَشْكُرُونَ } وَجَعَلَتْ أُمُّ إِسْمَاعِيلَ تُرْضِعُ إِسْمَاعِيلَ وَتَشْرَبُ مِنْ ذَلِكَ الْمَاءِ حَتَّى إِذَا نَفِدَ مَا فِي السِّقَاءِ عَطِشَتْ وَعَطِشَ ابْنُهَا وَجَعَلَتْ تَنْظُرُ إِلَيْهِ يَتَلَوَّى أَوْ قَالَ يَتَلَبَّطُ فَانْطَلَقَتْ كَرَاهِيَةَ أَنْ تَنْظُرَ إِلَيْهِ فَوَجَدَتْ الصَّفَا أَقْرَبَ جَبَلٍ فِي الْأَرْضِ يَلِيهَا فَقَامَتْ عَلَيْهِ ثُمَّ اسْتَقْبَلَتْ الْوَادِيَ تَنْظُرُ هَلْ تَرَى أَحَدًا فَلَمْ تَرَ أَحَدًا فَهَبَطَتْ مِنْ الصَّفَا حَتَّى إِذَا بَلَغَتْ الْوَادِيَ رَفَعَتْ طَرَفَ دِرْعِهَا ثُمَّ سَعَتْ سَعْيَ الْإِنْسَانِ الْمَجْهُودِ حَتَّى جَاوَزَتْ الْوَادِيَ ثُمَّ أَتَتْ الْمَرْوَةَ فَقَامَتْ عَلَيْهَا وَنَظَرَتْ هَلْ تَرَى أَحَدًا فَلَمْ تَرَ أَحَدًا فَفَعَلَتْ ذَلِكَ سَبْعَ مَرَّاتٍ قَالَ ابْنُ عَبَّاسٍ قَالَ النَّبِيُّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَذَلِكَ سَعْيُ النَّاسِ بَيْنَهُمَا فَلَمَّا أَشْرَفَتْ عَلَى الْمَرْوَةِ سَمِعَتْ صَوْتًا فَقَالَتْ صَهٍ تُرِيدُ نَفْسَهَا ثُمَّ تَسَمَّعَتْ فَسَمِعَتْ أَيْضًا فَقَالَتْ قَدْ أَسْمَعْتَ إِنْ كَانَ عِنْدَكَ غِوَاثٌ فَإِذَا هِيَ بِالْمَلَكِ عِنْدَ مَوْضِعِ زَمْزَمَ فَبَحَثَ بِعَقِبِهِ أَوْ قَالَ بِجَنَاحِهِ حَتَّى ظَهَرَ الْمَاءُ فَجَعَلَتْ تُحَوِّضُهُ وَتَقُولُ بِيَدِهَا هَكَذَا وَجَعَلَتْ تَغْرِفُ مِنْ الْمَاءِ فِي سِقَائِهَا وَهُوَ يَفُورُ بَعْدَ مَا تَغْرِفُ قَالَ ابْنُ عَبَّاسٍ قَالَ النَّبِيُّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ يَرْحَمُ اللَّهُ أُمَّ إِسْمَاعِيلَ لَوْ تَرَكَتْ زَمْزَمَ أَوْ قَالَ لَوْ لَمْ تَغْرِفْ مِنْ الْمَاءِ لَكَانَتْ زَمْزَمُ عَيْنًا مَعِينًا قَالَ فَشَرِبَتْ وَأَرْضَعَتْ وَلَدَهَا فَقَالَ لَهَا الْمَلَكُ لَا تَخَافُوا الضَّيْعَةَ فَإِنَّ هَا هُنَا بَيْتَ اللَّهِ يَبْنِي هَذَا الْغُلَامُ وَأَبُوهُ وَإِنَّ اللَّهَ لَا يُضِيعُ أَهْلَهُ وَكَانَ الْبَيْتُ مُرْتَفِعًا مِنْ الْأَرْضِ كَالرَّابِيَةِ تَأْتِيهِ السُّيُولُ فَتَأْخُذُ عَنْ يَمِينِهِ وَشِمَالِهِ فَكَانَتْ كَذَلِكَ حَتَّى مَرَّتْ بِهِمْ رُفْقَةٌ مِنْ جُرْهُمَ أَوْ أَهْلُ بَيْتٍ مِنْ جُرْهُمَ مُقْبِلِينَ مِنْ طَرِيقِ كَدَاءٍ فَنَزَلُوا فِي أَسْفَلِ مَكَّةَ فَرَأَوْا طَائِرًا عَائِفًا فَقَالُوا إِنَّ هَذَا الطَّائِرَ لَيَدُورُ عَلَى مَاءٍ لَعَهْدُنَا بِهَذَا الْوَادِي وَمَا فِيهِ مَاءٌ فَأَرْسَلُوا جَرِيًّا أَوْ جَرِيَّيْنِ فَإِذَا هُمْ بِالْمَاءِ فَرَجَعُوا فَأَخْبَرُوهُمْ بِالْمَاءِ فَأَقْبَلُوا قَالَ وَأُمُّ إِسْمَاعِيلَ عِنْدَ الْمَاءِ فَقَالُوا أَتَأْذَنِينَ لَنَا أَنْ نَنْزِلَ عِنْدَكِ فَقَالَتْ نَعَمْ وَلَكِنْ لَا حَقَّ لَكُمْ فِي الْمَاءِ قَالُوا نَعَمْ قَالَ ابْنُ عَبَّاسٍ قَالَ النَّبِيُّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَأَلْفَى ذَلِكَ أُمَّ إِسْمَاعِيلَ وَهِيَ تُحِبُّ الْإِنْسَ فَنَزَلُوا وَأَرْسَلُوا إِلَى أَهْلِيهِمْ فَنَزَلُوا مَعَهُمْ حَتَّى إِذَا كَانَ بِهَا أَهْلُ أَبْيَاتٍ مِنْهُمْ وَشَبَّ الْغُلَامُ وَتَعَلَّمَ الْعَرَبِيَّةَ مِنْهُمْ وَأَنْفَسَهُمْ وَأَعْجَبَهُمْ حِينَ شَبَّ فَلَمَّا أَدْرَكَ زَوَّجُوهُ امْرَأَةً مِنْهُمْ وَمَاتَتْ أُمُّ إِسْمَاعِيلَ فَجَاءَ إِبْرَاهِيمُ بَعْدَمَا تَزَوَّجَ إِسْمَاعِيلُ يُطَالِعُ تَرِكَتَهُ فَلَمْ يَجِدْ إِسْمَاعِيلَ فَسَأَلَ امْرَأَتَهُ عَنْهُ فَقَالَتْ خَرَجَ يَبْتَغِي لَنَا ثُمَّ سَأَلَهَا عَنْ عَيْشِهِمْ وَهَيْئَتِهِمْ فَقَالَتْ نَحْنُ بِشَرٍّ نَحْنُ فِي ضِيقٍ وَشِدَّةٍ فَشَكَتْ إِلَيْهِ قَالَ فَإِذَا جَاءَ زَوْجُكِ فَاقْرَئِي عَلَيْهِ السَّلَامَ وَقُولِي لَهُ يُغَيِّرْ عَتَبَةَ بَابِهِ فَلَمَّا جَاءَ إِسْمَاعِيلُ كَأَنَّهُ آنَسَ شَيْئًا فَقَالَ هَلْ جَاءَكُمْ مِنْ أَحَدٍ قَالَتْ نَعَمْ جَاءَنَا شَيْخٌ كَذَا وَكَذَا فَسَأَلَنَا عَنْكَ فَأَخْبَرْتُهُ وَسَأَلَنِي كَيْفَ عَيْشُنَا فَأَخْبَرْتُهُ أَنَّا فِي جَهْدٍ وَشِدَّةٍ قَالَ فَهَلْ أَوْصَاكِ بِشَيْءٍ قَالَتْ نَعَمْ أَمَرَنِي أَنْ أَقْرَأَ عَلَيْكَ السَّلَامَ وَيَقُولُ غَيِّرْ عَتَبَةَ بَابِكَ قَالَ ذَاكِ أَبِي وَقَدْ أَمَرَنِي أَنْ أُفَارِقَكِ الْحَقِي بِأَهْلِكِ فَطَلَّقَهَا وَتَزَوَّجَ مِنْهُمْ أُخْرَى فَلَبِثَ عَنْهُمْ إِبْرَاهِيمُ مَا شَاءَ اللَّهُ ثُمَّ أَتَاهُمْ بَعْدُ فَلَمْ يَجِدْهُ فَدَخَلَ عَلَى امْرَأَتِهِ فَسَأَلَهَا عَنْهُ فَقَالَتْ خَرَجَ يَبْتَغِي لَنَا قَالَ كَيْفَ أَنْتُمْ وَسَأَلَهَا عَنْ عَيْشِهِمْ وَهَيْئَتِهِمْ فَقَالَتْ نَحْنُ بِخَيْرٍ وَسَعَةٍ وَأَثْنَتْ عَلَى اللَّهِ فَقَالَ مَا طَعَامُكُمْ قَالَتْ اللَّحْمُ قَالَ فَمَا شَرَابُكُمْ قَالَتْ الْمَاءُ قَالَ اللَّهُمَّ بَارِكْ لَهُمْ فِي اللَّحْمِ وَالْمَاءِ قَالَ النَّبِيُّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَلَمْ يَكُنْ لَهُمْ يَوْمَئِذٍ حَبٌّ وَلَوْ كَانَ لَهُمْ دَعَا لَهُمْ فِيهِ قَالَ فَهُمَا لَا يَخْلُو عَلَيْهِمَا أَحَدٌ بِغَيْرِ مَكَّةَ إِلَّا لَمْ يُوَافِقَاهُ قَالَ فَإِذَا جَاءَ زَوْجُكِ فَاقْرَئِي عَلَيْهِ السَّلَامَ وَمُرِيهِ يُثْبِتُ عَتَبَةَ بَابِهِ فَلَمَّا جَاءَ إِسْمَاعِيلُ قَالَ هَلْ أَتَاكُمْ مِنْ أَحَدٍ قَالَتْ نَعَمْ أَتَانَا شَيْخٌ حَسَنُ الْهَيْئَةِ وَأَثْنَتْ عَلَيْهِ فَسَأَلَنِي عَنْكَ فَأَخْبَرْتُهُ فَسَأَلَنِي كَيْفَ عَيْشُنَا فَأَخْبَرْتُهُ أَنَّا بِخَيْرٍ قَالَ فَأَوْصَاكِ بِشَيْءٍ قَالَتْ نَعَمْ هُوَ يَقْرَأُ عَلَيْكَ السَّلَامَ وَيَأْمُرُكَ أَنْ تُثْبِتَ عَتَبَةَ بَابِكَ قَالَ ذَاكِ أَبِي وَأَنْتِ الْعَتَبَةُ أَمَرَنِي أَنْ أُمْسِكَكِ ثُمَّ لَبِثَ عَنْهُمْ مَا شَاءَ اللَّهُ ثُمَّ جَاءَ بَعْدَ ذَلِكَ وَإِسْمَاعِيلُ يَبْرِي نَبْلًا لَهُ تَحْتَ دَوْحَةٍ قَرِيبًا مِنْ زَمْزَمَ فَلَمَّا رَآهُ قَامَ إِلَيْهِ فَصَنَعَا كَمَا يَصْنَعُ الْوَالِدُ بِالْوَلَدِ وَالْوَلَدُ بِالْوَالِدِ ثُمَّ قَالَ يَا إِسْمَاعِيلُ إِنَّ اللَّهَ أَمَرَنِي بِأَمْرٍ قَالَ فَاصْنَعْ مَا أَمَرَكَ رَبُّكَ قَالَ وَتُعِينُنِي قَالَ وَأُعِينُكَ قَالَ فَإِنَّ اللَّهَ أَمَرَنِي أَنْ أَبْنِيَ هَا هُنَا بَيْتًا وَأَشَارَ إِلَى أَكَمَةٍ مُرْتَفِعَةٍ عَلَى مَا حَوْلَهَا قَالَ فَعِنْدَ ذَلِكَ رَفَعَا الْقَوَاعِدَ مِنْ الْبَيْتِ فَجَعَلَ إِسْمَاعِيلُ يَأْتِي بِالْحِجَارَةِ وَإِبْرَاهِيمُ يَبْنِي حَتَّى إِذَا ارْتَفَعَ الْبِنَاءُ جَاءَ بِهَذَا الْحَجَرِ فَوَضَعَهُ لَهُ فَقَامَ عَلَيْهِ وَهُوَ يَبْنِي وَإِسْمَاعِيلُ يُنَاوِلُهُ الْحِجَارَةَ وَهُمَا يَقُولَانِ { رَبَّنَا تَقَبَّلْ مِنَّا إِنَّكَ أَنْتَ السَّمِيعُ الْعَلِيمُ } قَالَ فَجَعَلَا يَبْنِيَانِ حَتَّى يَدُورَا حَوْلَ الْبَيْتِ وَهُمَا يَقُولَانِ { رَبَّنَا تَقَبَّلْ مِنَّا إِنَّكَ أَنْتَ السَّمِيعُ الْعَلِيمُ }
Un man ir teikts, ka [Abdullah bin Muhameds] mums ir teicis, ka [Abdur Razzaq] mums [Ma'mar] ir pastāstījis no [Ayyub as-Sakhtiyaniy] un [Katsir bin Katsir bin Al Muthallib bin Abi Wada'ah], ka viņi viens otru papildina, no [Sa'id bin Jubair] teica [Ibn 'Abbas radliallahu 'anhuma]: "Pirmā sieviete, kas lietoja jostu, bija pravieša Ismaila 'Alaihissalam māte. Viņa to izmantoja, lai apsegtu Sāras pēdas, tad Ibrahims 'Alaihissalam paņēma viņu kopā ar viņas dēlu Ismailu, kurš tajā laikā viņa māte vēl baroja viņu ar krūti, līdz Ibrahims 'Alaihissalam novietoja viņus abus netālu no Allāha nama - Kābas - būdā virs Zamzamas, al-Masjidil Haram galā. Tajā laikā Mekā neviens nedzīvoja, un tur nebija ūdens." Ibrahims nolika viņus abus tur un atstāja kaut ko līdzīgu maisam ar datumiem un maisiņu/burku ar ūdeni. Tad Ibrahims devās viņus abus atstāt. Tad Ismaila māte sekoja viņam un teica: "Ak, Ibrahim, kur tu dodies? Vai tev ir sirds atstāt mūs šajā ielejā, kur nav neviena un nekā?" Ismaila māte atkārtoja savu jautājumu atkal un atkal, līdz beidzot Ibrahims vairs uz viņu neskatījās. Visbeidzot Ismaila māte jautāja: "Vai Allāhs tev par visu šo pavēlēja?" Ibrahims atbildēja: "Jā." Ismaila māte teica: "Tad Allāhs mūs nepametīs." Tad Ismaila māte atgriezās, un Ibrahims turpināja savu ceļojumu, līdz sasniedza kalnu un ļaudis vairs nevarēja viņu redzēt. Ibrahims pagriezās pret Kaabu un lūdza par viņiem vairākas lūgšanas, paceļot abas rokas un sakot: “Rabi, – patiesi, es esmu novietojis dažus no saviem pēcnācējiem ielejā, kurā nav augu, Tava svētā nama tuvumā” – līdz viņi nonāks – lai viņi kļūst par pateicīgiem kalpiem – QS Ibrahim 37. pants. Tad Ismaila māte sāka barot bērnu ar krūti un dzert no ūdens krājumiem, līdz kad geribā beidzās ūdens, viņa kļuva izslāpusi, un tāpat arī viņas bērns. Tad viņš paskatījās uz Ismailu, mazuli, kurš mokās, vai arī viņš teica redaktora līmenī: “Vārtījās pa zemi”. Tad Hadžars atstāja Ismailu un vairs nevarēja izturēt redzēt viņa stāvokli. Tāpēc viņš devās uz Šafaas kalnu kā kalnu, kas bija viņam vistuvāk. Viņš stāvēja tur un pagriezās pret ieleju, cerot tur ieraudzīt cilvēkus, bet viņš nevienu neredzēja. Tā nu viņa nokāpa no Safas kalna, un, sasniedzot ieleju, viņa uzlocīja sava apģērba apakšmalu un cīnījās kā cilvēks, kas cīnās, līdz spēja šķērsot ieleju un sasniegt Marvas kalnu, un apstājās tur, skatoties, vai tur kāds ir, bet nevienu neredzēja. Viņa to izdarīja septiņas reizes - starp Safas un Marvas pakalniem - Ibn 'Abbas radillallahu 'anhu teica; Pravietis sallallaahu 'alaihi wasallam teica: "Tas ir teiciens, kas cilvēkam, kurš veic hadžu, jādara starp diviem pakalniem." Kad viņa bija Marvas virsotnē, viņa dzirdēja balsi, tad viņa sev teica: "Esi klusa", ko hadžars domāja par viņu pašu. Tad viņa centās klausīties un atkal varēja dzirdēt balsi, un viņa teica: "Tu esi licis sadzirdēt savu balsi, ja vēlies lūgt palīdzību". Izrādījās, ka balss bija eņģeļa - Gabriela 'Alaihissalam - balss, kurš atradās netālu no Zamzamas, tad Gabriels ar savu papēdi jeb, kā viņš teica, ar spārniem skrāpēja ūdeni, līdz ūdens iztecēja. Ismaila māte sāka veidot ūdens rezervuāru ar savām rokām šādi, proti, smeļot ūdeni un ielejot to urnā, kamēr ūdens pēc smeļošanas turpināja spēcīgi tecēt. Ibn 'Abbas radliallahu 'anhuma teica; Pravietis sallallaahu 'alaihi wasallam teica: "Lai Allāhs apžēlojas par Umm Ismailu - Siti Hajar - jo, ja viņa pamestu Zamzamu" jeb Viņa vārdi: "ja viņa nekavējoties nesavāktu ūdeni, Zamzamas ūdens noteikti kļūtu par tekošu ūdeni". Beidzot viņa atkal varēja dzert ūdeni un barot savu bērnu ar krūti. Tad eņģelis viņai teica: "Nebaidies tikt pamesta, jo šī ir Allāha māja, ko uzcels šis bērns un viņa tēvs, un patiesi Allāhs neizniekos Savus kalpus". Tajā laikā Kaaba Baitulla atradās nedaudz augstāk virs zemes kā neliels kalns, kas plūdu laikā izskalotos no labās un kreisās puses. Ismaila māte Hadžara turpināja tā dzīvot, līdz no Kadaas kalna ceļa ieradās cilvēku grupa no džurhumu cilts vai džurhumu ģimenes un apstājās lejpus Mekas, ieraugot apkārt lidojošu putnu. Viņi iesaucās: "Šim putnam noteikti riņķo, jo tas riņķo ap ūdeni, lai gan mēs droši zinām, ka šajā ielejā nav ūdens." Visbeidzot viņi atsūtīja vienu vai divus cilvēkus, kuri ātri skrēja un acīmredzot atrada ūdeni. Viņi atgriezās un ziņoja par ūdens klātbūtni, un tad nonāca pie ūdens. Viņš teica: "Tajā laikā Ismailas kundze bija netālu no ūdens." Viņi viņam jautāja: "Vai jūs atļausiet mums piestāt, lai pievienotos jums šeit?". Ismailas kundze teica: "Jā, jūs varat, bet jums nav tiesību uz ūdeni." Viņi teica: "Labi". Ibn 'Abbas radliallahu 'anhuma teica; Pravietis sallallaahu 'alaihi wasallam teica: "Ismaila māte priecājās par šo notikumu, jo kopā ar viņu dzīvoja cilvēki." Visbeidzot viņi tur dzīvoja un sūtīja vēstnešus pie savām ģimenēm, lai uzaicinātu viņus dzīvot tur kopā. Kad viņu ģimenes dzīvoja pie Hadžara un Ismails bija jauns, viņš no viņiem iemācījās runāt arābu valodā un pat kļuva par visvērtīgāko un maģiskāko cilvēku starp viņiem. Tad Ismails izauga par jaunu vīrieti, kas viņiem patika. Kad viņi izauga, viņi apprecēja Ismailu ar sievieti no viņu vidus, un neilgi pēc tam Ismaila māte nomira. Vēlāk Ibrahims ieradās pēc tam, kad Ismails apprecējās, lai uzzinātu, ko viņš bija atstājis aiz sevis, bet viņš Ismailu neatrada. Ibrahims jautāja Ismaila sievai par Ismailu. Viņa sieva atbildēja: "Viņš bija prom, pelnot mums iztiku." Tad Ibrahims jautāja par viņu dzīvi un apstākļiem. Ismaila sieva atbildēja; “Mēs piedzīvojām daudz ļaunuma, un mūsu dzīve bija šaura un pilna lielu ciešanu.” Ismaila sieva sūdzējās Ibrahimam par dzīvi, ko viņa un viņas vīrs dzīvoja. Ibrahims teica: “Vēlāk, kad tavs vīrs atnāks, nodod manus sveicienus un liec viņam nomainīt savas mājas durvis.” Kad Ismails atnāca, viņš kaut ko sajuta, tāpēc jautāja sievai: “Vai kāds pie tevis ir nācis?” Viņa sieva atbildēja: “Jā. Iepriekš pie mums atnāca kāds vecs vīrs šādā situācijā, un viņš jautāja par tevi, tad es paskaidroju, un viņš man jautāja par mūsu dzīves situāciju, tāpēc es paskaidroju, ka dzīvoju izsīkumā un ciešanās.” Ismails jautāja: “Vai šī persona tev ir devusi ziņu par kaut ko?” Viņa sieva atbildēja: “Jā. Viņš man lika nodot tev viņa sveicienus un lika tev nomainīt savas mājas durvis.” Ismails teica: “Viņš ir mans tēvs, un viņš tiešām ir licis man no tevis šķirties, lai tu atgrieztos pie savas ģimenes.” Tā Ismails izšķīrās no savas sievas. Tad Ismails apprecēja citu sievieti no tautas vidus, tad Ibrahims atkal devās prom, atstājot viņus laikā, ko Allāhs vēlējās, un pēc tam viņš atgriezās, lai viņus satiktu, bet viņš neatrada Ismailu, līdz beidzot devās pie Ismaila sievas un jautāja viņai par Ismailu. Viņa sieva atbildēja: "Viņš bija prom, pelnot mums iztiku." Tad Ibrahims atkal jautāja: "Kā jums klājas?" Viņš jautāja Ismaila sievai par viņu dzīvi un dzīves apstākļiem. Viņa sieva atbildēja: "Mēs vienmēr esam labi un pietiekami." Ismaila sieva slavēja Allāhu. Ibrahims jautāja: "Ko jūs ēdat?". Ismaila sieva atbildēja: "Gaļu." Ibrahims atkal jautāja: "Ko jūs dzerat?". Ismaila sieva atbildēja: "Ūdeni." Tad Ābrahāms lūdza: "Ak, Allāh, svētī viņus ar viņu miesu un ūdeni!". Pravietis (miers ar viņu) teica: "Tajā laikā Mekā nebija graudu, un, ja tādi būtu bijuši, Ibrahims par tiem būtu lūdzis." Viņš saka: "Un pēc Ābrahāma lūgšanas par gaļu un ūdeni neviens, izņemot Mekas iedzīvotājus, nesūdzējās, ja viss, ko viņi saņēma, bija gaļa un ūdens." Tad Ibrahims teica: "Kad tavs vīrs atnāks, nodod viņam manus sveicienus un pavēli viņam nostiprināt savas mājas durvis." Kad Ismails atnāca, viņš jautāja: "Vai kāds pie tevis atnāca?" Viņa sieva atbildēja: "Jā. Tikko pie mums atnāca vecs vīrs ar ļoti labu izskatu." Viņa sieva apbrīnoja Ibrahimu. Viņš man jautāja par tevi, tāpēc es paskaidroju, tad viņš man jautāja par mūsu dzīves stāvokli, tāpēc es atbildēju, ka viss ir kārtībā." Ismails jautāja: "Vai šī persona tev par kaut ko deva ziņu?" Viņa sieva atbildēja: "Jā. Viņš man lika nodot tev viņa sveicienus un teica, lai aizstāvi savas mājas durvis." Ismails teica: "Viņš ir mans tēvs, un attiecīgās durvis esi tu. Viņš pavēlēja man tevi aizstāvēt." Tad Ibrahims atkal viņus uz noteiktu laiku atstāja, kā Allāhs vēlējās, un pēc tam atgriezās, kad Ismails ielika savu bultu zem koka netālu no Zamzamas. Kad viņš viņu ieraudzīja, viņš nekavējoties tuvojās viņam un rīkojās kā tēvs pret savu bērnu un dēls pret savu tēvu, tad viņš teica: "Ak, Ismail, Allāhs man pavēlēja ar pavēli." Ismails teica: "Dari, ko tavs rabīns pavēl." Ibrahims atkal jautāja: "Vai tu man palīdzēsi?" Ismails teica: "Jā, es tev palīdzēšu." Ibrahims teica: "Allāhs man pavēlēja uzcelt māju šajā vietā." Ibrahims norādīja uz vietu, kas bija diezgan augsta, salīdzinot ar apkārtni. Stāstītājs teica: “No tās vietas viņi abi pacēla Baitullas pamatus, Ismaīls strādāja, lai nestu akmeņus, kamēr Ibrahims tos lika kopā – būvēja tos –, līdz kad ēka bija augsta, Ismaīls atnāca ar šo akmeni un tad nolika to Ibrahimam, lai viņš varētu uz tā uzkāpt, kamēr Ismaīls deva akmeņus.” Viņi abi strādāja, vienlaikus skaitot lūgšanu; – “Mūsu Rab, pieņem no mums – žēlastību –, patiesi Tu esi Visdzirdīgais un Viszinošais”. Viņi abi turpināja celt, līdz ielenca Baitullas, un abi turpināja skaitīt lūgšanas; – “Mūsu Rab, pieņem no mums – žēlastību –, patiesi Tu esi Visdzirdīgais un Viszinošais.” – QS. Albaqarah 127–.