Hadith Representative
Nabi tidak tahu apa yang terjadi dengan Aisyah pada peristiwa fitnah bohong, sampai turun ayat membelanya
Imam Bukhari : 4381حَدَّثَنَا يَحْيَى بْنُ بُكَيْرٍ حَدَّثَنَا اللَّيْثُ عَنْ يُونُسَ عَنْ ابْنِ شِهَابٍ قَالَ أَخْبَرَنِي عُرْوَةُ بْنُ الزُّبَيْرِ وَسَعِيدُ بْنُ الْمُسَيَّبِ وَعَلْقَمَةُ بْنُ وَقَّاصٍ وَعُبَيْدُ اللَّهِ بْنُ عَبْدِ اللَّهِ بْنِ عُتْبَةَ بْنِ مَسْعُودٍ عَنْ حَدِيثِ عَائِشَةَ رَضِيَ اللَّهُ عَنْهَا زَوْجِ النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ حِينَ قَالَ لَهَا أَهْلُ الْإِفْكِ مَا قَالُوا فَبَرَّأَهَا اللَّهُ مِمَّا قَالُوا وَكُلٌّ حَدَّثَنِي طَائِفَةً مِنْ الْحَدِيثِ وَبَعْضُ حَدِيثِهِمْ يُصَدِّقُ بَعْضًا وَإِنْ كَانَ بَعْضُهُمْ أَوْعَى لَهُ مِنْ بَعْضٍ الَّذِي حَدَّثَنِي عُرْوَةُ عَنْ عَائِشَةَ رَضِيَ اللَّهُ عَنْهَا أَنَّ عَائِشَةَ رَضِيَ اللَّهُ عَنْهَا زَوْجَ النَّبِيِّ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَالَتْكَانَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ إِذَا أَرَادَ أَنْ يَخْرُجَ أَقْرَعَ بَيْنَ أَزْوَاجِهِ فَأَيَّتُهُنَّ خَرَجَ سَهْمُهَا خَرَجَ بِهَا رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ مَعَهُ قَالَتْ عَائِشَةُ فَأَقْرَعَ بَيْنَنَا فِي غَزْوَةٍ غَزَاهَا فَخَرَجَ سَهْمِي فَخَرَجْتُ مَعَ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ بَعْدَمَا نَزَلَ الْحِجَابُ فَأَنَا أُحْمَلُ فِي هَوْدَجِي وَأُنْزَلُ فِيهِ فَسِرْنَا حَتَّى إِذَا فَرَغَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ مِنْ غَزْوَتِهِ تِلْكَ وَقَفَلَ وَدَنَوْنَا مِنْ الْمَدِينَةِ قَافِلِينَ آذَنَ لَيْلَةً بِالرَّحِيلِ فَقُمْتُ حِينَ آذَنُوا بِالرَّحِيلِ فَمَشَيْتُ حَتَّى جَاوَزْتُ الْجَيْشَ فَلَمَّا قَضَيْتُ شَأْنِي أَقْبَلْتُ إِلَى رَحْلِي فَإِذَا عِقْدٌ لِي مِنْ جَزْعِ ظَفَارِ قَدْ انْقَطَعَ فَالْتَمَسْتُ عِقْدِي وَحَبَسَنِي ابْتِغَاؤُهُ وَأَقْبَلَ الرَّهْطُ الَّذِينَ كَانُوا يَرْحَلُونَ لِي فَاحْتَمَلُوا هَوْدَجِي فَرَحَلُوهُ عَلَى بَعِيرِي الَّذِي كُنْتُ رَكِبْتُ وَهُمْ يَحْسِبُونَ أَنِّي فِيهِ وَكَانَ النِّسَاءُ إِذْ ذَاكَ خِفَافًا لَمْ يُثْقِلْهُنَّ اللَّحْمُ إِنَّمَا تَأْكُلُ الْعُلْقَةَ مِنْ الطَّعَامِ فَلَمْ يَسْتَنْكِرْ الْقَوْمُ خِفَّةَ الْهَوْدَجِ حِينَ رَفَعُوهُ وَكُنْتُ جَارِيَةً حَدِيثَةَ السِّنِّ فَبَعَثُوا الْجَمَلَ وَسَارُوا فَوَجَدْتُ عِقْدِي بَعْدَمَا اسْتَمَرَّ الْجَيْشُ فَجِئْتُ مَنَازِلَهُمْ وَلَيْسَ بِهَا دَاعٍ وَلَا مُجِيبٌ فَأَمَمْتُ مَنْزِلِي الَّذِي كُنْتُ بِهِ وَظَنَنْتُ أَنَّهُمْ سَيَفْقِدُونِي فَيَرْجِعُونَ إِلَيَّ فَبَيْنَا أَنَا جَالِسَةٌ فِي مَنْزِلِي غَلَبَتْنِي عَيْنِي فَنِمْتُ وَكَانَ صَفْوَانُ بْنُ الْمُعَطَّلِ السُّلَمِيُّ ثُمَّ الذَّكْوَانِيُّ مِنْ وَرَاءِ الْجَيْشِ فَأَدْلَجَ فَأَصْبَحَ عِنْدَ مَنْزِلِي فَرَأَى سَوَادَ إِنْسَانٍ نَائِمٍ فَأَتَانِي فَعَرَفَنِي حِينَ رَآنِي وَكَانَ رَآنِي قَبْلَ الْحِجَابِ فَاسْتَيْقَظْتُ بِاسْتِرْجَاعِهِ حِينَ عَرَفَنِي فَخَمَّرْتُ وَجْهِي بِجِلْبَابِي وَ وَاللَّهِ مَا كَلَّمَنِي كَلِمَةً وَلَا سَمِعْتُ مِنْهُ كَلِمَةً غَيْرَ اسْتِرْجَاعِهِ حَتَّى أَنَاخَ رَاحِلَتَهُ فَوَطِئَ عَلَى يَدَيْهَا فَرَكِبْتُهَا فَانْطَلَقَ يَقُودُ بِي الرَّاحِلَةَ حَتَّى أَتَيْنَا الْجَيْشَ بَعْدَمَا نَزَلُوا مُوغِرِينَ فِي نَحْرِ الظَّهِيرَةِ فَهَلَكَ مَنْ هَلَكَ وَكَانَ الَّذِي تَوَلَّى الْإِفْكَ عَبْدَ اللَّهِ بْنَ أُبَيٍّ ابْنَ سَلُولَ فَقَدِمْنَا الْمَدِينَةَ فَاشْتَكَيْتُ حِينَ قَدِمْتُ شَهْرًا وَالنَّاسُ يُفِيضُونَ فِي قَوْلِ أَصْحَابِ الْإِفْكِ لَا أَشْعُرُ بِشَيْءٍ مِنْ ذَلِكَ وَهُوَ يَرِيبُنِي فِي وَجَعِي أَنِّي لَا أَعْرِفُ مِنْ رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ اللَّطَفَ الَّذِي كُنْتُ أَرَى مِنْهُ حِينَ أَشْتَكِي إِنَّمَا يَدْخُلُ عَلَيَّ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَيُسَلِّمُ ثُمَّ يَقُولُ كَيْفَ تِيكُمْ ثُمَّ يَنْصَرِفُ فَذَاكَ الَّذِي يَرِيبُنِي وَلَا أَشْعُرُ بِالشَّرِّ حَتَّى خَرَجْتُ بَعْدَمَا نَقَهْتُ فَخَرَجَتْ مَعِي أُمُّ مِسْطَحٍ قِبَلَ الْمَنَاصِعِ وَهُوَ مُتَبَرَّزُنَا وَكُنَّا لَا نَخْرُجُ إِلَّا لَيْلًا إِلَى لَيْلٍ وَذَلِكَ قَبْلَ أَنْ نَتَّخِذَ الْكُنُفَ قَرِيبًا مِنْ بُيُوتِنَا وَأَمْرُنَا أَمْرُ الْعَرَبِ الْأُوَلِ فِي التَّبَرُّزِ قِبَلَ الْغَائِطِ فَكُنَّا نَتَأَذَّى بِالْكُنُفِ أَنْ نَتَّخِذَهَا عِنْدَ بُيُوتِنَا فَانْطَلَقْتُ أَنَا وَأُمُّ مِسْطَحٍ وَهِيَ ابْنَةُ أَبِي رُهْمِ بْنِ عَبْدِ مَنَافٍ وَأُمُّهَا بِنْتُ صَخْرِ بْنِ عَامِرٍ خَالَةُ أَبِي بَكْرٍ الصِّدِّيقِ وَابْنُهَا مِسْطَحُ بْنُ أُثَاثَةَ فَأَقْبَلْتُ أَنَا وَأُمُّ مِسْطَحٍ قِبَلَ بَيْتِي وَقَدْ فَرَغْنَا مِنْ شَأْنِنَا فَعَثَرَتْ أُمُّ مِسْطَحٍ فِي مِرْطِهَا فَقَالَتْ تَعِسَ مِسْطَحٌ فَقُلْتُ لَهَا بِئْسَ مَا قُلْتِ أَتَسُبِّينَ رَجُلًا شَهِدَ بَدْرًا قَالَتْ أَيْ هَنْتَاهْ أَوَلَمْ تَسْمَعِي مَا قَالَ قَالَتْ قُلْتُ وَمَا قَالَ فَأَخْبَرَتْنِي بِقَوْلِ أَهْلِ الْإِفْكِ فَازْدَدْتُ مَرَضًا عَلَى مَرَضِي فَلَمَّا رَجَعْتُ إِلَى بَيْتِي وَدَخَلَ عَلَيَّ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ تَعْنِي سَلَّمَ ثُمَّ قَالَ كَيْفَ تِيكُمْ فَقُلْتُ أَتَأْذَنُ لِي أَنْ آتِيَ أَبَوَيَّ قَالَتْ وَأَنَا حِينَئِذٍ أُرِيدُ أَنْ أَسْتَيْقِنَ الْخَبَرَ مِنْ قِبَلِهِمَا قَالَتْ فَأَذِنَ لِي رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَجِئْتُ أَبَوَيَّ فَقُلْتُ لِأُمِّي يَا أُمَّتَاهْ مَا يَتَحَدَّثُ النَّاسُ قَالَتْ يَا بُنَيَّةُ هَوِّنِي عَلَيْكِ فَوَاللَّهِ لَقَلَّمَا كَانَتْ امْرَأَةٌ قَطُّ وَضِيئَةٌ عِنْدَ رَجُلٍ يُحِبُّهَا وَلَهَا ضَرَائِرُ إِلَّا كَثَّرْنَ عَلَيْهَا قَالَتْ فَقُلْتُ سُبْحَانَ اللَّهِ أَوَلَقَدْ تَحَدَّثَ النَّاسُ بِهَذَا قَالَتْ فَبَكَيْتُ تِلْكَ اللَّيْلَةَ حَتَّى أَصْبَحْتُ لَا يَرْقَأُ لِي دَمْعٌ وَلَا أَكْتَحِلُ بِنَوْمٍ حَتَّى أَصْبَحْتُ أَبْكِي فَدَعَا رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ عَلِيَّ بْنَ أَبِي طَالِبٍ وَأُسَامَةَ بْنَ زَيْدٍ رَضِيَ اللَّهُ عَنْهُمَا حِينَ اسْتَلْبَثَ الْوَحْيُ يَسْتَأْمِرُهُمَا فِي فِرَاقِ أَهْلِهِ قَالَتْ فَأَمَّا أُسَامَةُ بْنُ زَيْدٍ فَأَشَارَ عَلَى رَسُولِ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ بِالَّذِي يَعْلَمُ مِنْ بَرَاءَةِ أَهْلِهِ وَبِالَّذِي يَعْلَمُ لَهُمْ فِي نَفْسِهِ مِنْ الْوُدِّ فَقَالَ يَا رَسُولَ اللَّهِ أَهْلَكَ وَلَا نَعْلَمُ إِلَّا خَيْرًا وَأَمَّا عَلِيُّ بْنُ أَبِي طَالِبٍ فَقَالَ يَا رَسُولَ اللَّهِ لَمْ يُضَيِّقْ اللَّهُ عَلَيْكَ وَالنِّسَاءُ سِوَاهَا كَثِيرٌ وَإِنْ تَسْأَلْ الْجَارِيَةَ تَصْدُقْكَ قَالَتْ فَدَعَا رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ بَرِيرَةَ فَقَالَ أَيْ بَرِيرَةُ هَلْ رَأَيْتِ مِنْ شَيْءٍ يَرِيبُكِ قَالَتْ بَرِيرَةُ لَا وَالَّذِي بَعَثَكَ بِالْحَقِّ إِنْ رَأَيْتُ عَلَيْهَا أَمْرًا أَغْمِصُهُ عَلَيْهَا أَكْثَرَ مِنْ أَنَّهَا جَارِيَةٌ حَدِيثَةُ السِّنِّ تَنَامُ عَنْ عَجِينِ أَهْلِهَا فَتَأْتِي الدَّاجِنُ فَتَأْكُلُهُ فَقَامَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَاسْتَعْذَرَ يَوْمَئِذٍ مِنْ عَبْدِ اللَّهِ بْنِ أُبَيٍّ ابْنِ سَلُولَ قَالَتْ فَقَالَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ وَهُوَ عَلَى الْمِنْبَرِ يَا مَعْشَرَ الْمُسْلِمِينَ مَنْ يَعْذِرُنِي مِنْ رَجُلٍ قَدْ بَلَغَنِي أَذَاهُ فِي أَهْلِ بَيْتِي فَوَاللَّهِ مَا عَلِمْتُ عَلَى أَهْلِي إِلَّا خَيْرًا وَلَقَدْ ذَكَرُوا رَجُلًا مَا عَلِمْتُ عَلَيْهِ إِلَّا خَيْرًا وَمَا كَانَ يَدْخُلُ عَلَى أَهْلِي إِلَّا مَعِي فَقَامَ سَعْدُ بْنُ مُعَاذٍ الْأَنْصَارِيُّ فَقَالَ يَا رَسُولَ اللَّهِ أَنَا أَعْذِرُكَ مِنْهُ إِنْ كَانَ مِنْ الْأَوْسِ ضَرَبْتُ عُنُقَهُ وَإِنْ كَانَ مِنْ إِخْوَانِنَا مِنْ الْخَزْرَجِ أَمَرْتَنَا فَفَعَلْنَا أَمْرَكَ قَالَتْ فَقَامَ سَعْدُ بْنُ عُبَادَةَ وَهُوَ سَيِّدُ الْخَزْرَجِ وَكَانَ قَبْلَ ذَلِكَ رَجُلًا صَالِحًا وَلَكِنْ احْتَمَلَتْهُ الْحَمِيَّةُ فَقَالَ لِسَعْدٍ كَذَبْتَ لَعَمْرُ اللَّهِ لَا تَقْتُلُهُ وَلَا تَقْدِرُ عَلَى قَتْلِهِ فَقَامَ أُسَيْدُ بْنُ حُضَيْرٍ وَهُوَ ابْنُ عَمِّ سَعْدِ بْنِ مُعَاذٍ فَقَالَ لِسَعْدِ بْنِ عُبَادَةَ كَذَبْتَ لَعَمْرُ اللَّهِ لَنَقْتُلَنَّهُ فَإِنَّكَ مُنَافِقٌ تُجَادِلُ عَنْ الْمُنَافِقِينَ فَتَثَاوَرَ الْحَيَّانِ الْأَوْسُ وَالْخَزْرَجُ حَتَّى هَمُّوا أَنْ يَقْتَتِلُوا وَرَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ قَائِمٌ عَلَى الْمِنْبَرِ فَلَمْ يَزَلْ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ يُخَفِّضُهُمْ حَتَّى سَكَتُوا وَسَكَتَ قَالَتْ فَبَكَيْتُ يَوْمِي ذَلِكَ لَا يَرْقَأُ لِي دَمْعٌ وَلَا أَكْتَحِلُ بِنَوْمٍ قَالَتْ فَأَصْبَحَ أَبَوَايَ عِنْدِي وَقَدْ بَكَيْتُ لَيْلَتَيْنِ وَيَوْمًا لَا أَكْتَحِلُ بِنَوْمٍ وَلَا يَرْقَأُ لِي دَمْعٌ يَظُنَّانِ أَنَّ الْبُكَاءَ فَالِقٌ كَبِدِي قَالَتْ فَبَيْنَمَا هُمَا جَالِسَانِ عِنْدِي وَأَنَا أَبْكِي فَاسْتَأْذَنَتْ عَلَيَّ امْرَأَةٌ مِنْ الْأَنْصَارِ فَأَذِنْتُ لَهَا فَجَلَسَتْ تَبْكِي مَعِي قَالَتْ فَبَيْنَا نَحْنُ عَلَى ذَلِكَ دَخَلَ عَلَيْنَا رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ فَسَلَّمَ ثُمَّ جَلَسَ قَالَتْ وَلَمْ يَجْلِسْ عِنْدِي مُنْذُ قِيلَ مَا قِيلَ قَبْلَهَا وَقَدْ لَبِثَ شَهْرًا لَا يُوحَى إِلَيْهِ فِي شَأْنِي قَالَتْ فَتَشَهَّدَ رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ حِينَ جَلَسَ ثُمَّ قَالَ أَمَّا بَعْدُ يَا عَائِشَةُ فَإِنَّهُ قَدْ بَلَغَنِي عَنْكِ كَذَا وَكَذَا فَإِنْ كُنْتِ بَرِيئَةً فَسَيُبَرِّئُكِ اللَّهُ وَإِنْ كُنْتِ أَلْمَمْتِ بِذَنْبٍ فَاسْتَغْفِرِي اللَّهَ وَتُوبِي إِلَيْهِ فَإِنَّ الْعَبْدَ إِذَا اعْتَرَفَ بِذَنْبِهِ ثُمَّ تَابَ إِلَى اللَّهِ تَابَ اللَّهُ عَلَيْهِ قَالَتْ فَلَمَّا قَضَى رَسُولُ اللَّهِ صَلَّى اللَّهُ عَلَيْهِ وَسَلَّمَ مَقَالَتَهُ قَلَصَ دَمْعِي حَتَّى مَا أُحِسُّ مِن
Ir mums [Jahja bin Bukairs] ir mums [Al Laits] pastāstījis no [Junusa] no [Ibn Šihaba], viņš teica; Ir mani [Urwah bin Az Zubair], [Sa'id bin Al Musayyab], [Alqamah bin Vakaš] un [Ubaidullah bin 'Abdullah bin 'Utbah bin Mas'ud] informējis no [Aisija radliallahu 'anha], pravieša (miers ar viņu) sievas, stāsta, kad cilvēki, kas viņu apmeloja, izplatīja tenkas par viņu ar visu, ko viņi teica, Allāhs paskaidroja, ka attaisnoja sevi no šīm apsūdzībām. Cilvēku grupa stāstīja stāstus par mani neskaitāmiem daudzumiem, daži no viņiem saņēma incidenta stāstu no citiem, tāpēc stāsts šķita spēcīgs, līdz es iegaumēju katra stāsta vārdus, un daži stāsti apstiprināja citus. No Urvas viņš man pastāstīja no Aisjas, pravieša (miers un svētība viņam) sievas, ka, kad pravietis (miers un svētība viņam) vēlējās ceļot, viņš starp savām sievām vilka lozi. Kas vilka loteriju, tas ir tas, kurš dodas kopā ar pravieti (miers un svētība viņam). Aiša teica: "Tad viņš kaujā starp mums vilka lozes, un manas bultas izšāvās lozēs, tāpēc es devos kopā ar Allāha vēstnesi (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu). Šis incidents notika pēc panta par hidžabu atklāsmes. Tad mani paņēma savā otrajā somā. Ceļojuma vidū es devos lejā, līdz Allāha vēstnesis (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) pabeidza karu un atgriezās Medīnā. Kādu vakaru es biju kopā ar musulmaņu grupu. Kad viņi aizmiga, es piecēlos un gāju, līdz biju viņiem priekšā. Pēc tam, kad biju pabeidzis savas darīšanas, es atgriezos, lai pievienotos musulmaņu grupai." Kad es aptaustīju krūtis, izrādījās, ka mana kaklarota, kas nāca no Džafaras, Jemenā, ir salauzta. Tāpēc es atgriezos un meklēju savu kaklarotu, bet meklēšana mani aizkavēja. Un cilvēku grupa, kas bija atnesusi manu plīvuru, jau bija aizgājusi. Viņi gāja ar to uz mana kamieļa, uz kura es mēdzu jāt. Viņi domāja, ka es jau esmu tajā iekšā.' Aiša teica: 'Tajā laikā viņa sievas bija tievas un vieglas, jo viņas nekad neēda gaļu. Bet viņas ēda tikai vieglu ēdienu. Tāpēc neviens nenojauta plīvura svaru, kad viņas gāja un to nesa. Turklāt es tajā laikā vēl biju mazs. Visbeidzot, viņi paņēma savus kamieļus un gāja - turpinot savu ceļojumu -. Es atradu savu kaklarotu, kad armija bija pagājusi garām. Tāpēc, kad es nonācu viņu vietās, neviens viņus nekliedza un neviens neatbildēja. Tad es atgriezos savā vietā, kur biju sēdējusi. Es cerēju, ka kāds no musulmaņu armijas mani atradīs un atgriezīsies, lai mani paņemtu. Kad es apsēdos, es jutos miegains un aizmigu. Tikmēr Šafvans bin Mu'attals Asulami un Dzakvana ļaudis palika aiz karaspēka, pārbaudot, vai kāds nav palicis. Viņi devās gājienā agri vakarā un no rīta ieradās manā vietā. Šafvans bin Al Mu'attals Asulami ieraudzīja kādu, kurš vēl gulēja, tāpēc viņš pienāca pie manis un atpazina mani, kad mani ieraudzīja. Jo viņš mani bija redzējis, pirms man bija jāvalkā hidžabs. Es uzreiz pamodos un dzirdēju viņu atpūšamies - sakot: inna lillahi wa inna ilaihi raaji'un -, kad viņš mani atpazina. Es nekavējoties aizsedzu seju ar savu hidžabu. Pie Allāha, viņš neteica ne vārda, un es nedzirdēju nevienu vārdu, izņemot viņa istirja'. Visbeidzot viņš nolaida savu kamieli, un es uzkāpu tam virsū. Tad viņš devās un veda kamieli, uz kura es jāju, līdz mēs panācām musulmaņu karaspēku pēc tam, kad tie bija atpūtušies Azhzhariah pludmalē. Bēdas tiem, kas ir kaitējuši manām lietām. Tobrīd persona, kas visvairāk klīda tenkas, bija Abdulla ibn Ubajs ibn Saluls. Visbeidzot es ierados Medīnā. Pēc mūsu ierašanās es pēkšņi saslimu gandrīz uz mēnesi, kamēr cilvēki turpināja apspriest man vērstās apsūdzības, lai gan es pat nejutu ne mazāko vainas apziņas apziņu. Tāpēc viņam radās aizdomas par manu slimību. Es vairs nejutu pravieša Muhameda (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) maigumu, ko biju no viņa redzējis iepriekš. Kad es biju slims, pravietis Muhameds (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) ienāca un sveicināja mani, jautājot: "Kā tev klājas?" Bija tā, it kā viņš šaubītos par mani, kamēr es nejutu, ka esmu izdarījis kaut ko sliktu. Pēc tam, kad jutu, ka sāku atveseļoties, es kopā ar Ummu Mistu devos uz privātu vietu, lai nokārtotos. Mēs nekad negājām ārā, izņemot naktī līdz tumsai. Privātā vieta bija uzcelta netālu no mūsu mājām. Mūsu lietas bija līdzīgas mūsu arābu priekštečiem; mums agrāk bija privāta vieta, kur nokārtoties mājās. Tad es un Umma Mista — viņa ir Abi Ruhmi bin Al Muthallib bin Abdi Manaf meita, un viņas māte ir Šahri bin Amir, Abu Bakr as Shidiq tantes, meita, un viņas dēls ir Mista bin Utsabah bin Abbad bin Al Muthallib — atgriezāmies manās mājās pēc tam, kad mūsu darīšanas bija beigušās. Tajā brīdī Umma Mista paslīdēja, jo uzkāpa uz viņas drēbēm vai tajās ieķērās. Tajā brīdī viņa teica: "Bēdas Mistai!" Es viņai jautāju: "Cik slikti ir tas, ko tu esi teikusi, tu esi kritizējusi vīrieti, kurš ir piedalījies Badras kaujā." Viņa teica: "Jā, vai tu nedzirdēji, ko viņš teica?" Es teicu: "Ko viņš teica?" Tad viņa man pastāstīja to cilvēku vārdus, kas mani apsūdzēja. Tajā brīdī es kļuvu vēl sliktāks, un, kad atgriezos mājās, mani sagaidīja Allāha vēstnesis (sallallaahu 'alaihi wa sallam) un sveicināja. Tad viņš teica: "Kā tev klājas?" Es teicu: “Vai jūs atļausiet man doties pie vecākiem?” viņš teica; “Tajā laikā es gribēju apstiprināt ziņas no viņiem abiem. Visbeidzot, Allāha vēstnesis (miers un svētība viņam) arī man atļāva. Tad es devos pie vecākiem un jautāju mātei: “Ak, mana māte, par ko cilvēki runā?” Viņa atbildēja: “Ak, mans dēls, lai Allāhs atvieglo tavas lietas! Nav nevienas sievietes, kas būtu kopā ar vīrieti, kurš viņu mīlētu, kamēr vīrietim ir citas sievas, izņemot to, ka viņi vairos apsūdzības pret viņu.” Viņš teica: “Lai gods Allāham, vai par to cilvēki runā?” viņš teica; “Tajā naktī es raudāju, līdz no rīta manas asaras vairs nevarēja tecēt, jo tās bija nogurušas, un es negulēju. Kad pienāca rīts, es turpināju raudāt.” Un tajā laikā Allāha vēstnesis (miers un svētība viņam) sazvanīja Ali bin Abi Talibu un Usāmu bin Zaīdu, lai uzaicinātu viņus apspriesties par sievu šķiršanu, līdz pienāks atklāsme.” Aiša teica: “Kas attiecas uz Usāmu bin Zaīdu, viņš deva padomu (miers un svētība viņam) par to, ko viņš zināja, proti, cik tālu viņa sieva bija no šīs rīcības un ko viņš zināja par viņas mīlestības būtību pret viņu.” Usāma teica: “Ak, Allāha vēstnesis! Viņas ir jūsu sievas, mēs nezinām neko citu kā vien labestību.” Kas attiecas uz Ali bin Abi Talibu, viņš teica: “Allāhs Azavadžalla jums neradīs grūtības, un bez viņa ir daudz citu sieviešu.” "Un patiesi, ja tu pajautāsi savam vergam, viņš noteikti būs godīgs." Aiša teica: "Tad Rasulullah sallaallahu 'alaihi wa sallam sauca Bariru un jautāja: "Ak, Barira! Vai tu redzi kaut ko, kas liek tev šaubīties par Aišu?" Barira atbildēja: "Pie Tā, kas tevi sūtījis ar patiesību, ja es redzēju kaut ko nepareizu ar viņu, tas nebija nekas vairāk kā tas, ka viņš bija bērns, viņš aizmiga, gaidot miltus savā ģimenē, tad atnāca pieradināts dzīvnieks un apēda viņu." Tad Rasulullah šallaallahu 'alaihi wa sallam piecēlās un lūdza argumentu no vīrieša vārdā Abdullah bin Ubai bin Salul. Kad Rasulullah šallaallahu 'alaihi wa sallam bija uz kanceles, Rasulullah šallaallahu 'alaihi wa sallam teica: "Ak, visi musulmaņi, kurš gan vēlas man dot argumentu no vīrieša, kurš ir nodarījis pāri manai ģimenei? Patiešām, pie Allāha, es nezinu neko no savas ģimenes, izņemot labestību." "Viņi man bija stāstījuši par vīrieti, par kuru es nezināju neko citu kā vien labu. Un neviens nesatiek manu sievu, ja vien viņa nav kopā ar mani." Sa'ad bin Mu'adz Al Ansari teica: "Ak, Allāha vēstnesis! Es tev palīdzēšu." "Labi, ja persona, kas izplata baumas, ir no Bani Aus, es viņam nogriezīšu kaklu." "No otras puses, ja tas nāk no mūsu brāļiem no Banu Khazraj, lūdzu, pavēliet mums izpildīt jūsu pavēles." Nekavējoties Saads bin Ubadahs - viņš bija Bani Khazraj vadītājs, viņš bija taisnīgs cilvēks. Tomēr viņam joprojām bija fanātiska attieksme - viņš teica Saadam bin Mu'adam: "Pie Allāha, tu nevarēsi viņu nogalināt un nevarēsi viņu nogalināt." Tad Usaids bin Hudlers piecēlās, un viņš, Saada bin Mu'adz brāļadēls, teica Saadam bin Ubadaham: "Tu melo, patiesībā mēs viņu nogalināsim, jo tu esi liekulis, kas strīdas ar liekuļiem." Situācija starp Aus un Khazraj bērniem kļuva arvien saspringtāka, līdz viņi gribēja viens otru nogalināt, kamēr Allāha Vēstnesis (lai ir ar viņu miers un Allāha svētības) joprojām stāvēja uz kanceles. Tad Allāha Vēstnesis (lai ir ar viņu miers un Allāha svētības) nomierināja viņus, līdz viņi apklusa, un arī viņš apklusa. Tas dienu es raudāju, līdz manas asaras beidzās, un es nevalkāju kafili, kad gulēju. Nākamajā naktī es turpināju raudāt, līdz manas asaras beidzās, un es nevalkāju kafili, kad gulēju. Mani vecāki domāja, ka mana raudāšana kaitēs manai sirdij. Aiša teica: "Tad viņi abi apsēdās man blakus, kamēr es turpināju raudāt. Tajā laikā kāda sieviete no Ansara lūdza manu atļauju mani satikt, un es viņai atļāvu. Viņa apsēdās un raudāja kopā ar mani. Kamēr mēs bijām šādā stāvoklī, pie mums pienāca Allāha Vēstnesis (lai ir ar viņu miers un Allāha svētība), sveicināja mūs un tad apsēdās." Viņa teica: "Viņš nav sēdējis man blakus veselu mēnesi, kopš viņam netika atklāta atklāsme par manām lietām." Viņa teica: “Allāha Vēstnesis (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) liecināja, sveicinot, sēžot. Viņš teica: “Amma ba’d, ak Aisija, patiešām, šīs un tādas ziņas ir sasniegušas mani, patiešām, ja tu no tā izvairīsies, jo tu to nedari, lai Allāhs Azzavadžalla tevi pasargā. Tomēr, ja tu pieļausi šo grēku, lūdz Allāham piedošanu un nožēlo grēkus Viņam. Jo kalps, kurš atzīst savus grēkus un pēc tam nožēlo grēkus, Allāhs pieņems viņa nožēlu.” Aiša teica: “Kad Rasulullah sallaallahu 'alaihi wa sallam beidza runāt, manas asaras tecēja arvien straujāk, līdz es vairs nevarēju just asaras.” Es teicu savam tēvam: “Atbildi, ko Allāha Vēstnesis (miers un Allāha svētība lai ir ar viņu) teica par mani.” Mans tēvs teica: “Es nezinu, pie Allāha, es nerunāšu ar Rasulullah sallaallahu 'alaihi wa sallam”. Tad es teicu savam…” māte; “Atbildi, ko Allāha Vēstnesis (lai miers un Allāha svētība ir ar viņu) teica par mani!” mana māte teica: “Pie Allāha, es nezinu, ko teikt Allāha Vēstnesim (lai miers un Allāha svētība ir ar viņu). Aiša teica: “Es teicu: “Esmu jauna meitene, neesmu daudz lasījusi Korānu. Pie Allāha, es zinu, ka tu to esi dzirdējusi, līdz jūties pārliecināta un tam tici. Ja es tev teikšu, ka esmu tālu no šīs rīcības, un Visvarenais Allāhs zina, ka esmu tālu no šīs rīcības, tu man neticēsi. Ja es tev kaut ko atzīšos, un Visvarenais Allāhs zina, ka esmu tālu no šīs rīcības, tu man noteikti ticēsi.” Pie Allāha, starp mani un tevi nav nekādu vārdu, izņemot to, kā teica Abu Jusufs: Pacietība ir laba, un Allāhs ir Tas, kurš meklē palīdzību pret to, ko tu apsūdzi." Aiša teica: "Tad es mainīju savu pozīciju, apgūlos gultā." Viņa teica: "Pie Allāha, tajā brīdī es zināju, ka esmu tālu no šīs darbības, un Allāhs Azzavadžalla mani turēs pa gabalu, jo esmu tālu no šīs darbības. Tomēr, pie Allāha, es negaidīju, ka manā gadījumā pienāks atklāsme. Un patiesībā es jūtu, ka mana lieta šķiet triviālāka nekā tas, ka Allāhs Azzavadžalla man teica atklāsmē, kas tika nolasīta. Tomēr es tikai ceru, ka Pravieša (miers ar viņu) sapnī tiks parādīts, ka Allāhs Azzavadžalla mani distancēja no šīs darbības." Aiša teica: "Pie Allāha, Allāha Vēstnesis (miers ar viņu) nepameta savu sapulci, un neviens neizgāja no mājas, kamēr Allāhs Azzavadžalla nesūtīja atklāsmi Savam Pravietim. Tā viņa stāvoklis mainījās, jo" "Pārmaiņas parasti notiek, kad pienāk atklāsme, viņa sviedri turpināja līt, lai gan bija ziema. Tas notika tāpēc, ka viņam atklātā vārda svars bija tik smags." Aiša teica: "Kad Rasulullah shallaallahu 'alaihi wa sallam saņēma labās ziņas, viņš smējās, un pirmais teikums, ko viņš teica tajā laikā, bija: "Labas ziņas, ak Aisija! Allāhs Azza wa jalla tevi ir atturējis no šīs rīcības." Tad mana māte man teica: "Stāvi viņam pretī!" Es teicu: "Pie Allāha, es nestāvēšu viņam pretī un neslavēšu nevienu citu kā vien Allāhu Azza wa jalla, Viņš ir tas, kurš ir sūtījis atklāsmes, kas paskaidro, cik tālu es esmu. Allāhs Azzavadžalla ir atklājis pantu, kas nozīmē: Patiešām, tie, kas nes nepatiesas ziņas, ir no jūsu grupas, līdz pat desmit pantiem. Allāhs Azzavadžalla ir sūtījis vairākus pantus, kas paskaidro, cik tālu es esmu no šīs rīcības." Aiša teica: “Agrāk Abu Bakrs deva žēlastības dāvanas — maksājumus — Mištai, jo viņš bija viņa radinieks un nabadzīgs cilvēks. Viņš teica: “Pie Allāha, es viņam nekad vairs nepalīdzēšu pēc tam, kad viņš apsūdzēja Aisju.”” Tad Allāhs Azzavadžalla sūtīja atklāsmi, kas nozīmē: Un vai tie, kas ir – līdz Viņa vārdam – nevēlas, lai Allāhs jums piedod?” Abu Bakrs teica: “Pie Allāha, es būtu laimīgāks, ja Allāhs man piedotu.” Tad viņš atgriezās pie palīdzības sniegšanas Mištai, kā viņš parasti viņam palīdzēja. Abu Bakrs teica: “Patiesi, es nepārtraukšu viņam palīdzēt mūžīgi.” Aiša teica: “Properties (miers un svētība viņam) jautāja Zainabai bint Džahsijai, pravieša (miers un svētība viņam) sievai, par to, kas ar mani notika: “Ko tu zini, ko tu esi redzējusi vai kādas ziņas tevi ir sasniegušas?” viņš atbildēja: “Ak, Allāha vēstnesis!” „Es vienmēr sargāju savu dzirdi un redzi, un es nezinu neko citu kā vien labestību.” Aisija teica: „Lai gan viņa bija starp pravieša (miers un svētība viņam) sievām, kura jutās pārāka par mani, tikai Allāhs rūpējās par viņu ar labu attieksmi, lai gan viņas māsa Hamna bint Jahsjīna viņu ienīda, tāpēc viņa bija starp tiem, kas izplatīja nožēlojamas nepatiesas ziņas.”